Jāzepa Vītola 1911. gadā rakstītā pastkarte Helēnai Kalējai.

Jānis Misiņš (pa kreisi) nodod Rīgas pilsētas galvam – Alfrēdam Andersonam Misiņa bibliotēkas inventūras sarakstu. 1928. gada 2. marts, oficiālā atklāšana pēc bibliotēkas nodošanas Rīgas pilsētai. Labajā pusē bibliotēkas ilggadējais vadītājs Kārlis Egle. Foto: nezināms.

Jāzeps Vītols. “Pēdējās ardievas”, dziesma jauktam korim. Veltīta Ļoļas piemiņai. 1931. gada 15. janvāris. Autora rokraksts.

Reizēm muzejā gluži negaidīti nonāk lietas, par kuru eksistenci nevienam, arī attiecīgās tēmas pētniekiem ārpus muzeja, nav bijis ne jausmas. Tāds negaidīts atklājums mūs pārsteidza pagājušajā gadā, kad čelliste, bijusī LNSO māksliniece un Jurjānskolas pedagoģe, Austra Ozoliņa-Lautenbaha man piezvanīja un teica, ka viņas mājas arhīvā glabājas pirms vairāk nekā simts gadiem rakstītās Jāzepa Vītola vēstules Helēnai Kalējai. Biju ļoti ieintriģēta. Satikāmies, saņēmu viņas dāvinājumu un tā uzzināju šo stāstu.

Muzejā nonāca aptuveni 40 vēstules un pastkartes, rakstītas no 1911. līdz 1925. gadam, kā arī vairākas interesantas fotogrāfijas un Vītola nošu rokraksts. Šķiet, kur nu vēl kas tāds varētu atrasties? Viss jau sen mūzikas vēsturnieku, Vītola pētnieku apzināts un izzināts, – likās neticami, ka kas tāds tik ilgu laiku vienās rokās un mājās glabāts.

Helēnas, sauktas par Ļoļu, tēvs Kārlis Kalējs (1861–1947) bija Vītola otrās pakāpes brālēns un draugs, vienlaikus amatiervijolnieks, bezgala mīlējis mūziku un grāmatas. Ilgus gadus nodzīvoja Dienvidkrievijā, Mariupolē, kur bijis pusmuižas īpašnieks. Ilgus gadus sarakstījās ar Vītolu, pasūtīja arī skaņdarbus vijolei (“Fantāzija par latviešu tautas dziesmām” un “Rapsodija”). Pirmā viņa spējām bijusi par grūtu, otrā veltīta Kalējam, kurš “Rapsodiju” izdevis ar visām īpašuma tiesībām un Vītolu arī materiāli pabalstījis. 1910. gadā Kalējs savu pusmuižu pārdeva un ar ģimeni – sievu un 1892. gadā dzimušo vienīgo meitu atgriezās Latvijā. Ģimene nopirka māju Zasulaukā, Jaunmoku ielā 22 (vēlāk Nr.18, tagad nojaukta), toreizējās “Sassenhof” teritorijā. Mūsdienās no tās pavērtos skats uz tirdzniecības centru “Spice”. Šis arī bija nams, kurā nelielā kārbiņā teju simts gadus glabājās minētās vēstules. Austras vectēvs bija Kalēja kundzes brālis, un viņas tēvs – krustdēls, kuram Emma Kalēja novēlēja māju. Viņas vienīgā meita jau sen kā bija atstājusi šo pasauli.

Uzaugusi un izglītību baudījusi Krievijā, Helēna spēlēja klavieres, tāpat kā tēvs mīlēja mākslu, mūziku, jo īpaši literatūru, prata vairākas valodas, tostarp angļu un franču. Pēc rakstura bijusi diezgan savrupa, introverta ideāliste, “grāmatu tārps” ar visai trauslu veselību un nervu sistēmu, ar noslieci uz pesimismu. Apveltīta ar asu prātu, vienmēr meklējot atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem. Vītols, būdams Latvijā brīvlaikos, ciemojies pie Kalējiem, silti uzņemts un juties tur kā mājās, ieinteresējies par Helēnu, drīz sācis ar viņu sarakstīties, sākotnēji, šķiet, cerēdams arī uz ko vairāk. Vēlāk tā pārvērtās par sirsnīgu draudzību, jo Ļoļa uzskatījusi Vītolu par “onkuli skolmeistaru”, kā viņš parakstās arī vairākās vēstulēs, pārāk vecu saviem gadiem. Tā pati gadu starpība gan nedaudz vēlāk netraucēja par Vītola kundzi kļūt Annijai Vītolai.

Mēs varam tikai nojaust, ko Ļoļa raksta Vītolam. Savukārt Vītola vēstules ir pilnas trāpīgu vērojumu, portretējumu, pārdomu, savas muzikālās un pedagoģiskās dzīves dažādu epizožu, dzirkstoša humora – bieži attieksmē pašam pret sevi. Aprakstīta viņa darbošanās Pēterburgas konservatorijā, turienes Dziedāšanas biedrībā, braucieni un vasaras, ārstējoties Krimā. Sākoties pasaules karam, parādās tādas tēmas kā latviešu situācija bēgļu gaitās, palīdzības organizēšana, strēlnieku formēšanās, arī 1917. gada februāra revolūcija. Šī paša gada martā sarakste pārtrūkst un atjaunojas tikai 1920. gadā. Acīmredzot, šajā sarežģītajā laikā nebija korespondences iespējas. Vītols komunistu diktatūru “baudīja” Petrogradā, līdz mielēm izjūtot viņu brutalitāti, galējo neinteliģenci, izdemolētu mājokli, reālu pārtikas trūkumu un bailes no nākotnes.

Kad 1918. gadā parādījās iespēja atgriezties Latvijā ar slaveno “latviešu operas vilcienu”, viņš to izmantoja. Pārdzīvotais atstāja tik dziļas rētas, ka 1944. gadā šo pieredzi atceroties, Vītoli pašā pēdējā brīdī tomēr izšķīrās atstāt Latviju. Tas arī pieder pie Austras ģimenes stāstiem.

Vēstuļu tekstos jūtama milzīga interese un līdzdalība Ļoļas dzīvē, Vītols dod vērtīgus padomus, ar savu neizsīkstošo optimismu uzmundrina, grib gūt ieskatu par viņas izglītību (mācās Maskavā, nav īsti skaidrs, kur tieši), priecājas par viņas mākslas studijām, interesējas par darba gaitām, veselību, apgādā ar ārzemju literatūru. Pastkartēm ir vēl kāda pievienotā vērtība – katra no tām rūpīgi izvēlēta arī vizuālā noformējuma ziņā, tur vairākas mākslas darbu reprodukcijas, mīļi un zīmīgi humoristiski “stiķi”, fotoattēli, u.tml. Pašā Latvijas konservatorijas darbības sākumā Ļoļa, acīmredzot, palīdzējusi pie administratīvā darba veikšanas, vēlāk strādājusi Misiņa bibliotēkā. Par to liecina arī viņai dāvinātais fotoattēls, uzņemts bibliotēkas nodošanas reizē Rīgas pilsētai, ar paša Misiņtēva un pilsētas galvas Alfrēda Andersona veltījumiem.

Vienīgais Ļoļas portrets rāda gudru, nopietnu, apgarotu sievieti. Diemžēl viņas liktenis nebija laimīgs. Pārdzīvojusi dažādas nervu un plaušu vainas, “mīļā Ļoļa”, kā Vītols viņu allaž vēstulēs uzrunā, 37 gadu vecumā aizgāja no šīs pasaules ar ļaundabīgo audzēju. Tā arī neizveidojusi ģimeni un, iespējams, īsti neatradusi savu sapņu darbu. Vītols saraksta kordziesmu “Pēdējās ardievas” viņas piemiņai, tās rokraksts ar veltījumu “Kalēju draugiem” kopā ar visu pārējo kļuvis par vērtīgu papildinājumu Jāzepa Vītola kolekcijai mūsu muzejā.