Šodien, 2018. gada 3. maijā, izcilais dzejnieks Imants Ziedonis svinētu 85. dzimšanas dienu. Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krājumā glabātā viņa bagātīgā kolekcija liecina par to, cik daudz lasītājiem nezināmu materiālu dzejnieks ir atstājis pētniecībai. Arī paša gleznotos darbus, kas tika uzskatīti par zudušiem.

Imanta Ziedoņa (1933–2013) kolekcija Rakstniecības un mūzikas muzejā ir veidojusies ilgā laika posmā vairāku muzeja darbinieku sadarbībā ar dzejnieku. Jo sevišķi tā papildināta pēc 1993. gada, kad Andra Konste veidoja izstādi “Laika ligzdas”, un kopumā tika uzkrāti vairāki tūkstoši materiālu. 2008. gadā, kad dzejnieka veselība jau stipri ierobežoja viņa darbošanās veidus, I. Ziedonis uzrunāja un izteica vēlēšanos nodot savu arhīvu RMM. Šī sadarbība turpinājās piecus gadus, un uz muzeju pakāpeniski pārceļoja dažāda formāta mapēs un kastēs savietoti materiāli, kurus dzejnieks iepriekš izskatīja un pārkārtoja atbilstoši tā brīža iedvesmai, kuras galvenais motīvs bija: “Es strādāju”. Tagad tie muzejā ir sistematizēti atbilstoši muzeja noteikumiem, taču maksimāli cenšoties saglabāt arī paša dzejnieka iedibināto lietu kārtību. Un, caurskatot visu jauniegūto arhīva daļu, kurā ir vairāk nekā 10000 vienību, lieliski atklājas, ka “es strādāju” ir arī dzejnieka dzīves moto. Un svarīgākā mūža darbības joma ir Latvija. Visspilgtāk tas redzams rokrakstu sadaļā, kurā paralēli radošo darbu melnrakstiem un tīrrakstiem (t.sk. 37 lielās klades / kantorgrāmatas, 38 kalendāri un piezīmju blociņi un daudz kas cits) ir koncepcijas, statūti, noteikumi, nolikumi, idejas par tēmām “Latvija man”, “Kā smaržo Latvija”, “Savpatna vērtība – Latvija”, “Neiedomājamā Latvija”, “Latvieši citu vidū”, “Sava veida. Mūsu pašu. Veids un veidols. Mūsveida (mūsveids). Latviskā identitāte”, “Dieva kalni. Māras lejas. Latvija”, “Latvijas glābšanas programma”, “Latvijas Zinātnes un dialoga centrs”, “Latvijas institūts”, “Latvijas Kultūras fonds”… Un vēl, un vēl… Kursa darbs “Mākslinieciskā tēlojuma līdzekļi Ē. Vilka stāstā “Cilvēks piedzimis”, 1954; radošās domas par Raini, par Rakstnieku savienību, par Augstāko padomi 1990, par dižkokiem, scenāriji, raksti, runas, autobiogrāfiski materiāli – par sevi un citiem, sarunas, intervijas, tulkojumi, citu personu dzejniekam nodotie rokraksti…

Ir burvīgi lielajās kladēs izsekot, kā tapuši populārie, tautā no galvas zināmie dzejoļi. Bet te ir arī daudz nelasītā, nezināmā Ziedoņa. Ir bijusi iecere uzrakstīt grāmatu par Krišjāni Baronu: savākti materiāli un hronoloģiski, sākot no 1800. gada, sakārtoti 113 mapēs. Ir brūns, ietilpīgs portfelis, pilns ar materiāliem – tajā savākti materiāli un veiktas iestrādes grāmatai / romānam par izcilo dārznieku Pēteri Upīti. Nosaukuma varianti: Dārzs / Vērsis. Viņiem abiem horoskopa zīme ir Vērsis, un šajos materiālos ir daudz ne tikai par dārznieku Upīti, bet arī par dzejnieku Ziedoni.
Arī citi materiālu veidi apliecina, kā un cik dzejnieks ir strādājis. Periodika ir ne tikai lasīta, bet dzejnieks ir izgriezis interesējošos rakstus, sasvītrojis, komentējis, dažkārt pat salīmējis izgriezumus kladēs, un arī tur vēl komentējis. Uz ielūgumu malām ir komentāri: “Nebiju”, “Neiešu, nav laika”, “Saņēmu par vēlu. Žēl”, “Pie Freibergas kabinetā es atšifrēju, par ko būs Māras Z. nākošā luga…” Uz pasākumu programmām bieži ir viedokļi par pasākuma rīkotājiem, par atsevišķiem izpildītājiem, darbiem. Un ideju uzmetumi. Sarakstes gandrīz četros tūkstošos – kā īpaša vērtība ir paša Ziedoņa 246 citiem rakstīto vēstuļu kopijas. Tas būtu nākamais īpašais uzdevums – savākt pasaulē izkliedētās dzejnieka vēstules.

1965. gadā I. Ziedonis kādu laiku dzīvoja Ikšķilē pie Dainas un Ulda Avotiņiem. “Braucienos pa Latviju arī Imants bija sadomājis izmēģināt roku gleznošanā. Tā nodarbe viņam bija iepatikusies, un viņš bieži gleznoja arī Ikšķilē. Sēdēja klusēdami abi ar Uldi stundām ilgi pie Daugavas ar krāsu otu rokā un priekšā noliktiem molbertiem, gluži kā veiktu kādu svinīgu rituālu. (..) Man ļoti žēl, ka Imants paša uzgleznotos darbus, cik zinu, nesaglabāja, jo laikam neuzskatīja tos par vērtīgiem. Kur tie beigās palika, arī nezinu.” (D. Avotiņa “Mana spēka pīlāri”, Rīga, Zvaigzne, 2015, 92.–93.lpp). Kādā reizē Imants Ziedonis un Ausma Kantāne bija gleznojuši viens otru. Šie gleznojumi tomēr bija saglabājušies Murjāņu klētiņā. 2010. gada 1. jūlijā ar A. Kantānes atļauju tos atvedām uz muzeju. Klētiņa 2015. gada 7. aprīlī nodega.

“Kad man uznāk mīlestība uz Latviju, tad tur ir pērkoņa mākoņi, ziedoši kartupeļu lauki un vanagi stabu galos. (..) Tur ir āriskas birztalas un veczelta kvieši. Mazi melni krupīši lec pāri ceļam lietus laikā, sārtojas ķirši un tik mūžam zili ir Latvijas sili, ka var nomirt”. (No “Dārzs / Vērsis”, RTMM 2204(168))

Dzejnieks arvien ir ceļā: ar degošu dvēseli pa Latviju, ar Latviju, par Latviju. “Un pasaule kļūst stiprāka ar mani”.