Pirmskara Latvijā tāpat kā mūsdienās lielai daļai radošās inteliģences vasaras mēneši bija atvaļinājumu laiks, kas bieži tika pavadīts ārpus Rīgas – ne tikai lauku mājās, bet arī mākslinieku iemīļotajā Rīgas jūrmalā, kur dažiem piederēja pašiem sava vasarnīca, bet biežāk vasaras miteklis jūras tuvumā tika īrēts. Aicinām ieskatīties fotoattēlos no RMM krājuma, kultūras personību atmiņās un fragmentos no periodikas, kas vēsta par vasaras atpūtu pirmās brīvvalsts laikā!

„Par īsto peldu sezonu uzskatīja laiku no jūnija sākuma līdz augusta vidum. Kādā pietiekami siltā pavasara dienā izbrauca uz jūrmalu it kā izlūkos un, ja gadījās, jau arī apskatīja un noīrēja vasaras mītni. Savas vasarnīcas bija tikai bagātiem rīdziniekiem. (..) Visbiežāk izīrēja tikai telpu ar gluži nepieciešamām mēbelēm – gultām, galdiņu, mazgājamo bļodu. Visu pārējo veda līdzi paši vasarnieki, kas tādēļ brauca uz jūrmalu, apkrāvušies ar veļu, palagiem, segām, traukiem, galda piederumiem, katliņiem, spaiņiem un, protams, prīmusiem un „petrolejas ķēķiem”. Vajadzēja arī sveču un petrolejas lampu, jo elektrības vasarnīcās palaikam trūka.”

Andrejs Johansons, “Visi Rīgas nami skan”, “Grāmatu Draugs”, 1970, 166.–167. lpp.

“Vairākums centās aptvert visu, ko sniedza vasara Rīgas jūrmalā. Sauļošanos. Peldēšanos jūrā un Lielupē, kur no visādiem mēsliem un indēm toreiz nebija ne miņas. Vizināšanos ar laivu pa Lielupi. Visdažādāko marku ar ūdeni neatšķaidīta saldējuma ēšanu. (Un kur nu vēl nule žāvētas reņģes un lucīši – katru pievakaru visa pludmale no Asariem līdz Lielupei skanēja no zvejnieksievu aicinājumiem: „Svaigas reņģes! Svaigas reņģes! Svaigi lucīši!” (..) Zemenes – tikpat kā par velti un cik vien kārojas! Vakarus romantiskajā Kalna kafejnīcā Mellužos – tā bija mājīga koka celtne, kur visnotaļ valdīja patīkami intīma omulība un vienmēr varēja dabūt gardi baudāmas kūkas. Koncertus kā Dzintaros, tā Mellužos, kur spēlēja nevis šādus tādus nevērtīgus sameistarojumus, bet tikai labu mūziku, gan vieglāku, gan nopietnāku (un uzstājās paši labākie dziedātāji, diriģenti un mūziķi). (..) Plaši  pazīstamas personas visvairāk apgrozījās  trokšņainajos Majoros, kur mūždien murdēja zaļumnieciska kņada. Taču vienu otru varēja sastapt arī daudz klusākajā Asaru un Mellužu nostūrī, ko bija iecienījuši arī mani vecāki.” Oļģerts Kroders, “Mēģinu būt atklāts”, “Zvaigzne”, 2011, 50. lpp.

“Tagad peldēšanās prieks Rīgas jūrmalas vasarniekiem maksā tikai dažus latus. Vīriešu peldbikses var dabūt pat par 90 santimiem. Turpretim pirms simts gadiem, piecdesmit gadiem un arī pirms kara Jūrmalā peldēties un „spīdēt” varēja tikai bagātie.” “3 peldkostīmi mugurā”, avīze “Rīts”, ceturtdiena, 22. augusts, 1935, Nr. 230

“Šīs vasaras dāmu mode ir – jo raibāk, jo labāk. Sevišķi tas sakāms par Jūrmalu, kur ik dienas saplaukst tāds krāsu raibums, ka acis žilbst. Pirmā kārtā tas sakāms par stacijām, kur jūrmalnieces rītos izvada vīrus un pēcpusdienās tos sagaida. Te arvien var redzēt visoriģinālākos tērpus. Vakar Dzintaru stacijā pēcpusdienā bija ieradusies kāda dāma koši sarkanās kurpēs ar dzelteniem platiem un augstiem koka papēžiem, gaiši zaļā ar melnu rotātā pidžamā, sarkanbalti strīpotā blūzītē, koši dzeltenu kabatas lakatiņu un tādas pašas krāsas milzīgām pogām, tumši violetu lakatiņu galvā un piedevām vēl cigareti garā dzintara iemutē. Dāmām apģērbu krāsainības ziņā nemaz nepaliek iepakaļ arī jaunekļi. Sestdien Kalna kafejnīcā bija redzams jauneklis spilgti dzeltenos svārkos, brūnās biksēs un zilās ziemišķa kurpēs. Kādam citam bija oriģināli šūti gaiši rūtaini svārki, spilgti sarkanas bikses un zaļas ziemišķa kurpes, bet ap kaklu sarkani puķots lakats, sasiets tieši uz miesas.” “Jo raibāk, jo labāk”, avīze “Rīts”, pirmdiena, 17. jūlijs, 1939, Nr. 195

“[Māksliniekam un dendijam Kārlim] Padegam patika sevi kosmētiski kopt. Viņš nokrāsoja melnus matus, izdzina pieri, pilnīgi pļešku iztaisīja. Pūderējās ar ķīniešu rūsu. Dedzinājās jūrmalas saulē ļoti brūns un tad vēl nopūderēja ģīmi pilnīgi tumšu. Tad vēl skaistuma kārpiņu uzlīmēja pie acs. (..) Jūrmalā viņš pastaigājās kreklā, kuram uz krūtīm bija sakrustoti kauli ar miroņgalvu. Un biedēja vasarniekus, iznirstot no tumsas tā, ka varēja redzēt tikai miroņgalvu nākam virsū.” Gunārs Vīndedzis, “Jaunības ideāls”, “Variācijas par Kārļa Padega tēmu”, “Jāņa Sēta”, 1996, 140. lpp.

“Peldu stundu iedalījums: pl. 6 – 8 visiem kostīmos, 8 – 10 vīriešiem un 10 – 12 sievietēm bez kostīmiem, pēc 12 visiem kostīmos. Svētdienās un svētku dienās bija atļauts peldēties tikai kostīmos. Naktī bija dažas “lopu stundas”, t. i. drīkstēja jūrā peldināt zirgus un citus dzīvniekus. T. s. dāmu stundu laikā pa kāpām zaglīgi klīda viens otrs skoptofils, dažs pat slēpdams binokli aiz svārkiem vai peldmēteļa. Tos tvarstīja policija, bet, ja kādu nejauši pamanīja pašas peldētājas, izcēlās skaļš un ilgs “gāganu karš”.” Andrejs Johansons, “Visi Rīgas nami skan”, “Grāmatu Draugs”, 1970, 166.– 167. lpp.

“Ir daži tādi cilvēki, kas noguļas zālē, atplēš muti un stundām ilgi var skatīties debesīs. Ne tie ko domā, ne pirkstu pakustina. Ja viņiem ir saule, vējš un smaržojoša zāle — tiem cita nekā vairāk nevajaga. Protams, ar tādiem dabas panteistiem nekā neiesāksi un priekš tādiem vaj raksti vaj neraksti — tik un tā viņi neko nelasīs. Bet kultūras cilvēks nekādos apstākļos nedrīkst piemirst, ka laiks ir nauda un ka tādēļ katrs laika brītiņš ir jāizlieto racioneli, tā sakot, sev un citiem par svētību. Tad vismaz uz rudeni mājās atgriežoties jums būs tā patīkamā sajūta, ka šī vasara priekš jums nav velti zudusi, ka tomēr jūs esat kaut ko sasnieguši un ieguvuši.”

Kuri-Beri, “Kā lietderīgi pavadīt vasaras brīvlaiku?”, žurnāls “Svari”, Nr. 29., 07. 07. 1922.

Raksta pirmpublicējums RMM elektroniskā izdevuma “Mājas Draugs” 11. numurā