Līdz 12. maijam Igaunijas Rakstniecības muzejā Tartu norisinās Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāde “Eduards Veidenbaums – neiespējamais dzejnieks”, kas ielūkojas pirmā latviešu modernā dzejnieka īsās dzīves pavērsienos. Igauņu dzejnieks, E. Veidenbauma darbu atdzejotājs un izstādes tekstu tulkotājs Margus Konnula jeb Contra sarunā stāsta par Veidenbauma dzejas valdzinājumu.

Kas tevi kā atdzejotāju saista E. Veidenbauma dzejā? Kā aizsākās tavs darbs ar viņa tekstiem?

Vispirms mani piesaistīja ritms. Ritms un atskaņas. Man Veidenbauma dzeja iepatikās jau sākumā, kad vēl ļoti maz sapratu latviešu valodu. Viņa dzeja izskatījās un izklausījās kā mana dzeja. Tagad uzskatu, ka tā varēja būt arī tāpēc, ka mums abiem patika matemātika.

Visinteresantāk atdzejošanas darbā bija meklēt atskaņas, un, protams, bija jābūt uzmanīgam, lai nelietotu pārāk mūsdienīgus vārdus un paņēmienus.

Darbs aizsākās 2009. gada vasarā, kad notika rakstnieku pastaiga no Rīgas uz Tartu par godu Kristianam Jākam Petersonam un, kā vēlāk uzzināju, arī Veidenbaumam. Es piedalījos tikai vienu dienu – sagadījās, ka tieši posmā Cēsis – Valmiera. Caur Kalāčiem. Jānuss Johansons mums uzdeva atdzejot divas dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem – “Es domāju…” un “Reiz zaļoja jaunība”. Pēc tam man gribējās vēl dažus tekstus atdzejot, un pamazām sāku nopietnāk mācīties latviešu valodu. Vēlāk radās ideja atdzejot visus dzejoļus, un apmēram pēc četriem gadiem grāmata bija gatava.

Izstādes idejas un satura autors, RMM mākslas eksperts Marians Rižijs Veidenbaumu raksturo kā dziļi personiski izjustā, vispārcilvēcisko ideju un atziņu konflikta atspoguļotāju dzejā. Vai Veidenbauma daiļradē atrodi sev personīgi tuvas tēmas?

Jā, tikai caur Veidenbaumu uzzināju, ka dzīve jau nav tik traka, kā man šķiet. Tā ir vēl daudzkārt trakāka.

Tas Veidenbaumu padara aktuālu arī mūsdienās?

Joprojām pasaulē prieka ir daudz, tāpat kā Veidenbauma laikā. Un muļķību vēl vairāk. Veidenbaums savā laikā rakstīja tik universāli, ka viņa dzejas saprašana nav atkarīga no valsts kārtības un tehniskās attīstības, jo cilvēks lielā šaibā joprojām ir tāds pats.

Ko viņa dzejā (tavos atdzejojumos) novērtē Igaunijas lasītāji?

Pirmkārt, cilvēka dzīves uzdevums Igaunijā un Latvijā ir tas pats, un, otrkārt – Veidenbaums savus dzejoļus rakstīja drīzāk Tērbatā, nevis Latvijā. Veidenbaums ir rakstījis par Mētru, nevis par Gauju vai Daugavu. Mētra, starp citu, šobrīd ir ļoti aktuāla tēma, jo mūsu mīļoto upi grib pakļaut rūpniecības interesēm.

Pakomentē, lūdzu, Veidenbauma un igauņu dzejnieka Kristiana Jāka Petersona salīdzinājumu? Vai redzi līdzības arī ar citiem igauņu autoriem?

Var salīdzināt, jo gan Veidenbaumam, gan Petersonam bija neizmērojama zinātkāre, abi pārzināja vairāk nekā desmit valodas. Abi nepaspēja uzrakstīt daudz dzejoļu īsās dzīves dēļ (Petersons apmēram 20 igauniski, Veidenbaums – 74), bet viņi nenoliedzami ir ļoti svarīgi dzejnieki. Abi studēja Tērbatā un kājām staigāja garus attālumus.

Bet vairāk man patīk Veidenbaumu salīdzināt ar Juhanu Līvu, kurš piedzima tikai trīs gadus pirms Veidenbauma. Abiem ļoti svarīgs piemērs bija Heinrihs Heine, un viņi atrada dzejai pavisam jaunu pieeju – pierādīja, ka dzejai nav jābūt tikai kā maigai nopūtai.

Izstāde “Eduards Veidenbaums – neiespējamais dzejnieks” aicina Tartu iepazīt kā Veidenbauma pilsētu. Ar ko tev pašam visvairāk saistās Tartu?

Man Tērbata vispirms ir literatūras pilsēta. Šeit es pirmoreiz iepazinos ar citiem rakstniekiem, te dzīvo daudz manu draugu. Mans vismīļākais futbola klubs “Santos” darbojas Tartu, man tas arī ir ļoti svarīgi. Un mans vecākais dēls mācās Tartu vidusskolā.

Izstādes atklāšanā tavs ekspresīvais lasījums vēlreiz apliecināja, cik daudzējādi interpretējami ir Veidenbauma teksti. Vai tev ir sava versija par šī neiespējamā dzejnieka iespējamību, kā to piesaka izstādes autori?

Veidenbaumam bija draugi, kuri saglabāja viņa dzejoļus, kaut gan viņš sevi neuzskatīja par dzejnieku. Īsto draugu labad Veidenbaums kā dzejnieks ir iespējams. Draugi ir svarīgi. Sargājiet savus draugus!