Jānis Mediņš ienesa latviešu mūzikā vēlā romantisma krāšņumu, smeldzi un impresionisma zaigojošo kolorītu. Mūzikas kritika dēvēja Mediņu par „jauno latviešu Vāgneru" un cildināja viņa krāšņo orķestri un melodiju bagātību. Viņa mūzikā nekas nav mākslīgi radīts, sagudrots, bet tās pamatā ir dzīva intuīcija un patiess radīšanas prieks.

Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde “Trīs zvaigznes” stāsta par trīs pasaulslaveniem Latvijas mūziķiem – vijolnieku Gidonu Krēmeru, mecosoprānu Elīnu Garanču un diriģentu Marisu Jansonu.

Komponists Alfrēds Kalniņš ap 1900.-1903.gadu. Foto: Jūlijs Madernieks. RTMM_258203 No kreisās: Alfrēda Kalniņa sieva Amanda, meita Biruta un dēls Jānis Kalniņš. Aizmugurē – Alfrēds Kalniņš. Liepāja, 1912. gads. Foto: Juris Bokums. RTMM_810139 Notis komponista A.Kalniņa dziesmai “Kaut kur šalc kāds koks” (“Weither rauscht ein Baum”).

Augusts Dombrovskis 1880. gados. Foto: L.v.Viršikonskis (L.v.Wirschikonski). Augusta Dombrovska vijoļu darbnīca. Nedaudz redzams arī meistars A.Dombrovskis telpas tālākajā galā. Rīga, Bezdelīgu iela 3, 1920. gadu pirmā puse. Augusts Dombrovskis izgatavo vijoli savā darbnīcā. 1927.gads. Foto: nezināms. Augusta Dombrovska gatavotā vijole Rīgā, ap 1897. gadu.

Kopā ar citiem komponista, diriģenta un folklorista Emiļa Melngaiļa arhīva materiāliem 1968. gadā muzeja krājumā ir nonākuši daži latviešu tradicionālajā kultūrā lietoti mūzikas spēļu rīki. To vidū - arī buļļa rags, kas ir izvēlēts par muzeja marta Mēneša priekšmetu.

Pirms dažiem gadiem muzeja krājumā nonāca vijole, kuru tagad kā jūnija “Mēneša priekšmetu” muzejs pirmo reizi eksponē plašākai publikai. Šo mūzikas instrumentu uzlūkojot, rodas jautājums: kur slēpjas 1931. gadā Cēsīs būvētās vijoles unikalitāte?

Kāda tad ir bijusi skaņražu nostāja vārda un mūzikas attiecībās 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā, kad nedalīta autoritāte bija Jāzepa Vītola kompozīcijas skolai, kur zināšanas smēlies arī leģendārais latviešu diriģents Leonīds Vīgners?