20.11.2019

Staburaga gabaliņš

Anita Straume RMM krājuma glabātāja

Latvijas dzimšanas dienas mēnesī RMM mēneša priekšmets ir Staburaga gabaliņš bērza tāss kastītē, ko 1969. gada 26. septembrī dramaturgam Mārtiņam Zīvertam uzdāvināja Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolas skolotāja Alīda Mosaka. Dramaturgam un viņa sievai Ilzei šī viesošanās Rīgā bija pirmā vizīte dzimtenē pēc emigrācijas 1944. gadā.

Mārtiņu Zīvertu var uzskatīt par vienu no Latvijas literatūras virsotnēm. Toreizējais LPSR Kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, apzinot situāciju latviešu dramaturģijā, 1958. gada 28. oktobrī (tikai septiņas dienas pēc stāšanās atbildīgajā amatā) nosūta tam laikam neiedomājamu vēstuli uz Zviedriju, aicinot dramaturgu atgriezties dzimtenē. Ministrs pat sola izredzes strādāt kopā ar režisoru Eduardu Smiļģi:

“Cienījamo meistar! (..) Līdz šai baltajai dienai tauta jūs cienī un mīl, tā jūs gaida mājās. (..) Esmu pilnvarots paziņot, ka dzimtenē jums nodrošināta literārās daļas vadītāja vieta Raiņa vārdā nosauktajā Dailes teātrī”[1].

Uz ko Zīverts Kalpiņam vēstulē atbildējis: “Godājamais kollēga! (..) Tā kā par vienīgo jēdzīgo darbu es uzskatu lugu rakstīšanu, tad, ja atgrieztos Rīgā, es lūkotu dzīvot tikai no honorāriem, jo manas prasības no dzīves nav sevišķi lielas. (..) Ja es esmu dezertējis un palicis dzīvs, tad savu vainu izpirkšu ar to, ka atstāšu mūsu tautai vismaz 20 jaunu lugu.”[2]

Taču apciemot tēvzemi – tas ir kas cits. Dokumentu kārtošana ilgst apmēram divus gadus, un 1969. gada 2. septembrī no Tallinas iebrauc vilciens, ko sagaida Raiņa Dailes teātra aktieri. Teātra repertuārā jau vienpadsmito gadu ir iemīļotā Mārtiņa Zīverta luga “Minhauzena precības”. Tā paša gada pavasarī Dailes teātra sufliere Maija Spera vēstulē autoram raksta, ka drīzumā gaidāma šīs lugas 200. izrāde. Jakobīni spēlēja Vija Artmane, Minhauzenu – Harijs Liepiņš, no skatītāju atmiņā palikušā pirmuzveduma lomās bija arī Lilita Bērziņa un Ēvalds Valters. Lugas režisors bija Eduards Smiļģis.

Kad par Zīverta gaidāmo ierašanos izdzirdēja viņa līdzgaitniece Felicita Ertnere, viņa nodomājusi, ka diez vai to sagaidīs, taču senie paziņas satikās kafijas vakarā pēc izrādes. Draugi vēlāk tikās arī Alfrēda Sausnes dzīvoklī, – kompānijā bija arī tulkotāja un disidente Ieva Lase, mākslinieks Kurts Fridrihsons un citi Franču grupas represijās cietušie.

RMM mēneša priekšmets liek atskatīties vēsturē. Vai Staburags ir tikai teikām apvīta klints Daugavas krastā? Pat tad, ja, būvējot Pļaviņu HES, Staburagu neappludinātu, tas bija un ir Latvijas simbols. Pirmās sarunas par HES būvniecību uz Daugavas notika jau 1919. gadā, un tika apspriesti dažādi varianti. Pieļāva pat domu par sešu spēkstaciju būvi. Iespējams, ka šī iemesla dēļ jau 20. gs. 30. gados bija populāras koru un citu kolektīvu ekskursijas uz Staburagu, kas atkal kļuva īpaši populāras, kad Pļaviņu HES projekts ieguva konkrētus apveidus.

Protams, ka latviešus nesajūsmināja doma appludināt Daugavas senleju, lai iegūtu vairāk un lētāku elektroenerģiju. Inteliģencei bija vairāk informācijas par plānoto. 1958. gada 22. martā laikrakstā “Literatūra un Māksla” Vera Kacena rakstā “Nedrīkstam pārsteigties” brīdina, ka, paaugstinot Daugavas līmeni par 40 metriem un appludinot Pērses gravu un ūdenskritumu, Staburagu, Lorelejas klintis un Vīgantes parku, radīsies ne tikai emocionālas un estētiskas dabas zaudējumi, bet arī “vesela virkne tautai dārgu vēstures pieminekļu, kuru skaitā ir arī visvecākie pilskalni, nokļūs zem ūdens (..). No to bagātībām arheologi apguvuši tikai niecīgu daļu.”[3] Viņa brīdina, ka cietīs augu valsts – Daugavas ielejā atrodami 30 retu sugu augi, turklāt desmit no tiem, piemēram, Alpu kreimules sastopamas tikai šajā teritorijā, tāpat tiks traucēta zivju migrācija, kas nesīs zaudējumus zivsaimniecībai. Pēc cīņas par Staburagu Vera Kacena piedzīvoja publicēšanās aizliegumu, un apmēram 30 gadus vēlāk viņa rakstīja Mersedesei Salnājai: “Neviens jau mani nav reabilitējis un nedomā to darīt, kā tas ir ar visiem 59. gada upuriem.”[4]

Šo un citu iemeslu dēļ notika protesti, parakstu vākšana. Jau pieminētais Voldemārs Kalpiņš, tolaik laikraksta “Literatūra un Māksla” redaktors un Veras Kacenas dzīvesbiedrs, divus mēnešus vēlāk publicē rakstu “Skaidrības labad”. V. Kalpiņš atgādina, ka enerģētiķi, kuri sola uzbūvēt Eiropā lielāko HES, nekompetenti atbild uz jautājumiem par spēkstacijas ēnas pusi – potenciālajiem zaudējumiem, tai skaitā arheoloģijas nozarē: “Daugavas senleja ir viens no visnozīmīgākajiem un visrūpīgāk glabājamajiem pieminekļiem republikā.”[5]

Latviešu pretestība noturējās diezgan ilgi. Vēl 1959. gada vasarā Ņikita Hruščovs, toreizējais PSRS valsts galva, apgalvo, ka “sabiedrības protesta dēļ spēkstacija nav jāceļ”[6], tomēr pēc tolaik notikušā Hruščova konflikta ar Eduardu Berklavu, t.s. nacionālkomunisti jeb ideālkomunisti “savas pozīcijas zaudē”[7], un ar to Staburaga liktenis bija izšķirts.

Staburags turpina dzīvot ne tikai latviešu apziņā, bet arī tēlniecībā. No tā atlūzām veidots piemineklis Veidenbaumam, tas izmantots Rīgas Brāļu kapu un t. s. Ķeniņa skolas, tagadējās Rīgas 40. vidusskolas apdarē. Un mazā tāss kārbiņā Rakstniecības un mūzikas muzejā ir atrodams arī Mārtiņam Zīvertam dāvinātais Staburaga gabaliņš.

[1] RTMM 113452

[2] RTMM 113453

[3] V. Kacena. Nedrīkstam pārsteigties. // Literatūra un Māksla. 22.03.1958.

[4] RTMM p125294

[5] V. Kalpiņš. Skaidrības labad. // Literatūra un Māksla. 24.05.1958.

[6] 76. lpp. M. Mintaurs. Ieskats Pļaviņu hidroelektrostacijas tapšanas vēsturē. // Atmiņu Daugava. Biedrība Koknesei, 2013.

[7] Turpat.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Staburaga gabaliņš

Dalīties!