Stāstnesis Nr. 12 / 19.05.2020

Skaņu zeltkalis

Baiba Jaunslaviete

Georga Pelēča (1947) skaņdarbu harmoniskā, reizēm smalka humora caurvītā izteiksme ir šķietami nesaderīga ar 20.–21. gadsimta straujo, bieži pat aritmisko dzīves pulsu. Taču vienlaikus šī pozitīvisma caurstrāvotā mūzika iedvesmo daudzus gan Latvijā, gan ārzemēs. Pelēcis ir Latvijas Lielās mūzikas balvas 2018 laureāts un daudzu pasaulslavenu mākslinieku sadarbības partneris. Mūzikas gaišo raksturu (lai arī reizēm ar viegli melanholisku niansi), domājams, rosinājis viss komponista mūža ritējums – gan bērnība, kas pavadīta ārsta Elijas Pelēča un viņa dzīvesbiedres Zojas ģimenē, gan ilggadējā laulība ar sievu Marinu, kurā uzaudzināti divi dēli – Georgs un Juris.

Viena no liecībām Georga Pelēča paša skatījumam uz komponista sūtību ir Dominija Klementsa (Dominy Clements) recenzija respektablajā portālā musicweb-international.com par komponista autordisku “Revelation”. Tajā Pelēcis raksturots kā jaunās konsonantās mūzikas pārstāvis, citēti arī viņa vārdi, kur viņš sevi apzīmē kā „pa pusei dārznieku un pa pusei radītāju tam skaistumam, kas sastopams mūsu kopīgajā mūzikas paradīzē”.[1]

Dažādās variācijās šī līdzība parādās arī Latvijas preses publikācijās – piemēram, Inesei Lūsiņai sniegtajā intervijā: „Man patīk apjūsmot skaistumu, kas jau pieteikts nosaukumā. Lūk, ceriņi! Lūk, jasmīns! Lūk, pienenes! Atzīšos, man vēl ir arī Kreimeņu vīraks. Ceru šo ziedu ceļu iet tālāk.”[2]

Tomēr, šogad pavasarī intervējot komponistu, pārliecinājos, ka komponists-dārznieks ir tikai viena viņa radošā procesa rosināta līdzība. Iespējamas arī citas, ne mazāk interesantas asociācijas.

Georga Pelēča ikdienā nozīmīga loma ir diviem dārziem. Gada lielāko daļu, strādājot Mūzikas akadēmijā par polifonijas profesoru, komponists aizvada Rīgas dzīvoklī, Dzirciema ielā, netālu no Botāniskā dārza: „Ar sievu ejam tur pastaigāties – īpaši pavasarī, rododendru ziedēšanas laikā. Es to saucu par Rododendru simfoniju. Kad rododendri visi kopā zied, tā ir īsta svētku sajūta.”[3]

Pats rododendru tēls atspoguļojas kompozīcijā “Rododendru liesma” divām koklēm, flautai un akordeonam (2017). Taču Pelēča darbu klāstā ir arī citi, dārza iedvesmoti darbi – “Kreimeņu vīraks”, “Ceriņu dārzā”, “Plaukstošais jasmīns”, “Baltā roze” un citi. Ziedu daudzveidības atveidu nepārprotami rosinājusi arī paša Pelēča pieredze viņa otrā dārzā – Salacgrīvas lauku mājās, kas iegādātas pirms aptuveni 40 gadiem. Ja komponistam būtu jāsalīdzina dārza un mūzikas radīšanas process, tad, viņaprāt, tā drīzāk būtu improvizācija, kurai viņa radošajā procesā ir ļoti liela loma:

“Bieži improvizācijās, kas spēlētas vienkārši savam priekam, nejauši atklāju motīvu, ko vērts piefiksēt. Šāds radošais process ir daudz patīkamāks, nekā rakstot pasūtījuma darbus. Tad nereti ir grūti, neiet”. Improvizācijas top gan Rīgas dzīvoklī pie sintezatora, gan Salacgrīvā, kur komponista rīcībā ir labs pianīns. Taču no improvizācijas līdz skaņdarbam vēl ejams krietns slīpēšanas ceļš, un te atkal iespējamas paralēles ar dārzu. Georgs Pelēcis atzīst, ka drīzāk tiecas uz franču dārzam raksturīgo sakārtotību, nevis angļu – ar tā pirmatnību. Un arī skaņdarbā sākotnējais, improvizācijā fiksētais materiāls piedzīvo dažnedažādas izmaiņas. Kādā secībā tas notiek un vai vispirms top visas formas vīzija, vai arī kādas detaļas, komponists atbild:

„Pirmā dzimst harmonija – īpaši pēdējos gados, kad manas harmonijas, šķiet, kļuvušas sarežģītākas, meklēju ko interesantu. Par formu – agrāk sekoju Jāņa Ivanova principam: viņam ir nemainīga trijdaļība (tāds, citāds un atkal tāds – pat sonātes formās bieži reprīzē nemainās blakus partija). Tas man arī bija kā universāls princips. Bet pēdējos desmit gados arī formas ziņā esmu daudz brīvāks, ļaujos intuīcijai, un lai muzikologi domā, kas tā par formu. Piemēram, kad esmu atradis kādu īpašu harmoniju, tad ir vēlme to izcelt, pie tās pakavēties ilgāk, tāpēc, – ja gribu, tad atkārtoju, un vēl, un vēl – tā saucamā repetitīvā tehnika.”

Iztaujājot komponistu par dārzu un tā lomu viņa radošajā procesā, pamazām atbildes kļūst izvairīgākas. Noguris no komponista-dārznieka līdzību meklējumiem, Georgs Pelēcis ar improvizatorisku vieglumu modulē uz citu, radniecīgu tēmu, kas šķietami apgāž iepriekš tik daudzās intervijās pausto, sakot: „Vispār ir kaut kas, ko vērtēju augstāk par dārzu un kas mani daudz vairāk iedvesmo. Un tas ir mežs! ”

Turpat Salacgrīvā Georgs Pelēcis regulāri dodas garās sēņošanas pastaigās. Šīs nodarbes priekšrocību, salīdzinot ar dārza darbiem, viņš komentē šādi: „Mežs ir pāri visam, – sēņojot klāt pie skaistuma vēl ir arī azarts! Līdzīgi kā mūzikā par veiksmīgi uzietu harmonijas motīvu. Jā, es esmu sēņu ordeņa bruņinieks un meža pētnieks. Man sēnes arī ļoti garšo – ceptas, marinētas, arī žāvētu sēņu pulveris – visādos veidos!”

Arī sēņošanu komponists izjūt kā sava veida pētniecību: „Mani interesē ne masu sēnes (gailenītes), bet bekas – lai tās atrastu, jāpēta mežs, potenciālās atrašanās vietas, ainava; un tad ir atrašanas prieks”. Līdzība starp sēņošanu un komponēšanas procesu („motīvu atrašanu”) tiek minēta it kā pa jokam. Taču uzmanību piesaista arī citātā ietvertais vārds pētnieks. Te jāatgādina, ka raksta varonis patiesi ir ne tikai komponists, bet arī visaugstākā līmeņa pētnieks – habilitētais mākslas zinātņu doktors un Romas starptautiskā Palestrīnas centra medaļas laureāts. Tā piešķirta 1993. gadā, kad Pelēča pētījums “Palestrīnas polifonijas principi un vokālās daudzbalsības tradīcijas” izcīnīja godalgotu vietu sīvā starptautiskā konkurencē.

Pirmajā mirklī šķiet, ka kompozīcija un mūzikas zinātne ir radniecīgas jomas, kas Pelēča radošajā darbībā viena otru papildina. Tomēr, izrādās, ka viņa paša uztverē tās ir pietiekami dažādas un laika rezervju ziņā pat tiecas konfliktēt. Lai konfliktu novērstu, Pelēcis pēdējos gados kompozīciju apņēmīgi izvirzījis priekšplānā:

„Radošais process šajās jomās nesaskaras, manī it kā sadzīvo dažādi cilvēki. [..] Tagad uzskatu, ka ir grūti sēdēt uz diviem krēsliem. Ja pētu, tad pētu; un, ja komponēju, tad komponēju. Pat neļautu sev tagad aizrauties ar zinātni, jo tas būtu uz kompozīcijas rēķina.”

Komponists atzīst, ka mūzikas sacerēšanai viņš vienlīdz labi spēj noskaņoties visos gadalaikos. Līdzīgi Pēterim Vaskam, viņš pieder pie autoriem, kas mūža gaitā radījuši veselu gadalaiku ciklu klavierēm – tas aizsācies pirms 43 gadiem ar “Jaungada mūziku” (1977) un noslēdzas ar miniatūru “Atkal Jaunais gads” (2018).

Salacgrīvas lauku burvība, protams, visvairāk tiek izbaudīta vasarās – viena no liecībām ir svīta “Vasaras diennakts Salacgrīvā” divām koklēm, flautai un akordeonam (2008). Tomēr vismīļākais gadalaiks Pelēcim ir ziema – „tāda īsta, balta ziema”. Atbilstošas noskaņas atspoguļo, piemēram, “Ziemas mūzika” klavierēm (2015), “Ziemas prelūdija un fūga” trim saksofoniem, vijolei un flautai (2012), kantāte “Sniega šūpulī” mecosoprānam un saksofonu kvartetam (2010) un citi opusi. Arī vismīļākā krāsa Pelēcim ir tieši baltā (tāpēc arī skaņdarbi “Concertino bianco” jeb “Baltais končertīno” un jau pieminētā “Baltā roze”).

Uz jautājumu, vai komponistam ir arī kādi sacerēšanai īpaši piemēroti diennakts laiki, viņš atbild:

„Agrāk ļoti mēdzu pārbaudīt uzrakstīto dažādos kontekstos: piemēram, tas, kas uzrakstīts vakara klusumā (intīmākā noskaņā, iztēlojoties sveci, kamīnu), varbūt tobrīd šķiet forši, bet obligāti jāizspēlē arī no rīta, kad tas saules gaismā izklausās pavisam citādāk… Un tāpat pārbaudu, kā tas skan citos diennakts laikos – tas nav vienādi! Tāpat pārbaudu uzrakstīto ar dažādiem instrumentiem – uz sintezatora bez pedāļa izklausās pavisam citādi nekā uz klavierēm”.

Pelēcis atklāj vēl kādu interesantu tendenci, kas raksturo viņa radošo procesu tieši pēdējos gados: „Daudzas muzikālās idejas dzimst… naktīs, kad nevaru aizmigt. Nenāk miegs, un pēkšņi ienāk prātā kādi interesanti harmoniski pavērsieni, aizturas, sekvences… Tad skrienu pie instrumenta, pārbaudu, kā tas skan… Reizēm nekas īpašs; bet citreiz labs atklājums! Tad pierakstu un gandarīts eju gulēt. Taču paturu prātā, ka no rīta jāpaskatās vēlreiz”.

Pelēča darbu klāstā ir arī unikāls opuss, kurā atspoguļojas bērnībā gūtie iespaidi, laižoties snaudā. Radio intervijā Intai Zēgnerei, kas tapusi par godu viņa 70. dzimšanas dienai, viņš atzīst, ka mūzika bijusi ar viņu, kopš sevi atminas, un stāsta par savu kamerdarbu “Mūzika aiz sienas” (1984):

„Bērnībā man gultiņa stāvēja pie sienas, un es dzirdēju, ka tur kāda mūzika skan; un domāju, ka tā varbūt kāda brīnumpasaule… Tos iespaidus es centos iemiesot. Aiz sienas mūzika skan kaut kā savādāk, nekā tieši. [..] Viss tur šķita ļoti burvīgs un skaists, palika tikai sapnis, tāds sapņains efekts. Ar to mūziku es arī aizmigu.”

Šis ir tikai viens no bērnības motīvu caurstrāvotiem darbiem Georga Pelēča daiļradē. Jāpiekrīt muzikologam Guntaram Pupam, kurš jau 1985. gadā minējis bērnības poetizāciju kā raksturīgu tematisko līniju Pelēča mūzikā[4].

Taujāts par prokrastināciju – ilgstošu iedvesmas gaidīšanu un darbu atlikšanu uz pēdējo brīdi, kas daudziem radošo profesiju pārstāvjiem jau kļuvusi par paradumu – Georgs Pelēcis ir strikts:

„Nē, tā nav. Tikko piedāvājums rakstīt kādu darbu ir pieņemts, visu citu lieku pie malas, un vēlos pabeigt iespējami laicīgi.”

Šāda komponista akurātība, nododot pasūtīto darbu ikreiz laikā, ir daudzu potenciālo sadarbības partneru sapnis, jo viņi pārguruši cīņā ar mūžīgajiem termiņu kavētājiem. Tomēr izrādās, ka arī Pelēča sadarbība ar interpretiem ne vienmēr risinājusies gludi. Galvenais iemesls ir komponista vēlme atkal un atkal atgriezties pie jau pabeigtā darba. Šajā ziņā viņš, pēc paša vārdiem, ir pilnīgs pretstats Ģedertam Ramanim, savam pirmajam kompozīcijas skolotājam Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā:

„Ģederts Ramans teica, ka skaņdarbs, ko viņš sacerējis, viņu interesējot tikai pašā darba procesā. Tikko tas nonāk jau izpildītāju rokās, viņš to it kā atlaiž savā paša dzīvē. Mani tas mulsināja, jo man vienmēr ir bijis tā: ja man patīk (ir izdevies) tas, ko uzrakstīju, tad atkal un atkal gribas pie tā atgriezties, tā vai citādi pārveidot… Tas ir kā mans bērns. Lai arī visu mūžu atceros Ādolfa Skultes bargo teicienu: kad skaņdarbs jau nodots izpildītājiem, nekādu labojumu vairs lai nebūtu! Bet man tā neizdodas.

Ar izpildītājiem uz šī pamata reizēm ir bijuši konflikti. Vienīgi Gidons [Krēmers] šai ziņā ir ļoti tolerants. Varbūt tāpēc, ka viņš pats ir impulsīvs un daudz ko dara pēdējā brīdī. Viņam var pat pirms koncerta kādu jaunu ideju mutiski izteikt – viņš to ņems vērā.”

Georga Pelēča radošā procesa izpēte ļauj secināt: aiz šķietamās vienkāršības un viegluma slēpjas sistemātisks darbs un saasināta paškritika, – pat perfekcionisms, kas neļauj ātri un viegli atvadīties no jau pabeigtās kompozīcijas.

Tieksme filigrāni slīpēt skaņdarbu līdz pat pēdējai niansei ļauj papildināt jau minētās līdzības (komponists – dārznieks, komponists – meža pētnieks) ar vēl vienu paralēli, ko atrodam arī Georga Pelēča rakstos: proti, komponists – zeltkalis. “Laimīga zeltkaļa liriskā simfonija” – tā Pelēcis savulaik rakstījis recenzijā par vienu no sev tuvākajiem mūsdienu latviešu komponistu darbiem, Imanta Kalniņa Sesto simfoniju.[5]

Savukārt žurnālā “Rīgas Laiks” 2017. gada martā, intervijā, kas sniegta Jānim Petraškevičam, lasāmi Pelēča vārdi, kas formulēti jau kā viņa paša kredo: „Komponists ir skaņu zeltkalis, un kompozīcijai jābūt dārglietai”. Tas tikai lieku reizi parāda radošā procesa daudznozīmību – varam atrast tam visdažādākās paralēles ar citām dzīves un mākslas jomām, un tikai tās visas kopā sniedz priekšstatu par mākslinieka personību.

[1] http://www.musicweb-international.com/classrev/2009/Aug09/Pelecis_MDC7797.htm

[2] Diena, 2017, 17. februāris

[3] Šeit un turpmāk tekstā citāti no intervijas ar raksta autori pie komponista mājās Rīgā, Dzirciema ielā, 2020. gada 20. martā.

[4] “Literatūra un Māksla”, 1985, 5. aprīlis

[5] “Literatūra un Māksla Latvijā”, 2001, 13. septembris

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Skaņu zeltkalis

Dalīties!