Rakstniecības un mūzikas muzejs
Latviešu literatūras vēsturē Mirdzai Ķempei (1907–1974) nenoliedzami ir ievērojama loma gan kā dzejniecei, gan atdzejotājai, gan arī neordinārai personībai, kura joprojām ir aktuāla arī mūsdienu kultūras recepcijā.
Latviešu literatūras vēsturē Mirdzai Ķempei (1907–1974) nenoliedzami ir ievērojama loma gan kā dzejniecei, gan atdzejotājai, gan arī neordinārai personībai, kura joprojām ir aktuāla arī mūsdienu kultūras recepcijā.
Dzejnieces un dramaturģes Velgas Kriles (1945-1991) dzejas poētika veidojusies sasaitē ar dzejnieces vaļaspriekiem – ilgām pastaigām tuvīnajās pļavās un mežos kopā ar suņiem Valkas rajona Lugažos.
Viens no dzejnieka, tulkotāja un atdzejotāja Pētera Brūvera vaļaspriekiem bija malkas zāģēšana. Viņš uzskatījis, ka fizisks darbs nav tik smags, cik radošs. Fizisks darbs Pēteram Brūverim bija atpūta.
Dzejnieka, tulkotāja un dramaturga Raiņa (Jānis Krišjānis Pliekšāns, 1865-1929) iemīļota nodarbe bijusi vingrošana un saules peldes. Tas atklājas pat viņa daiļradē. Tāpēc, iespējams, dzejas rindas “sasmēlies es esmu saules” uztveramas daudz tiešāk.
Anna Brigadere (1861-1933), saukta arī par latviešu Selmu Lāgerlēvu, mēdza čakli strādāt agri no rīta, tad doties pastaigās, bet viņas lielākais hobijs bija "Sprīdīšu" mājas, dāvana no valsts par radošu darbu, kur viņa gan uzņēma viesus, gan arī strādāja.
Latviešu dzejnieks un žurnālists Jānis Ziemeļnieks (1897-1930) mīlēja lasīt, - tas palīdzēja viņam patverties no realitātes, kas viņu reizēm biedēja. Pirms pievēršanās dzejai Ziemeļnieka aizraušanās bija fotografēšana, kas bija arī viņa maizes darbs. 1916. gadā smagas nieru slimības dēļ ārsts Ziemeļniekam izraksta opija devu, kas lēnām pārvērtās atkarībā un kopā ar dzejnieka vājo veselību vēlāk noveda pie pāragras nāves.
Rakstnieks, dzejnieks un novelists Eriks Ādamsons (1907-1946) mīlēja visu estētisko, skaisto, bet vienlaikus arī neglīto. Ādamsons nevairījās to atrast gan smalkās aprindās, gan zemākā līmeņa krogos, un no šīs pieredzes Ādamsona darbos ienāk arī viņam raksturīgā groteska un ironija.
Latviešu noveles tradīciju pamatlicējs Jānis Ezeriņš (1891 - 1924) izklaidi apvienojis ar radošā materiāla ieguves ceļiem – Ezeriņš krājis notikumus, pieredzes, cilvēkus, un to visu pierakstījis savās piezīmju grāmatiņās, no kurām vēlāk izauga Jāņa Ezeriņa noveļu sižeti.
Velga Krile — savrupa personība, teju pasaku tēls, atturīga, noslēpumaina. Savas vēstules mātei viņa bieži paraksta Tavs Čerītis. Tas ir tēls no kādas pasakas, ko bērnībā māte lasījusi Velgai. Lielāko dzīves daļu dzejniece pavada ārpus Rīgas, tālu no lielpilsētas kņadas un literāro aprindu bohēmas. Tur Velgai ir pašai sava karaļvalsts un pils, kur viņa vienlaikus ir princese un Pelnrušķīte. Tā viņu nodēvē Imants Auziņš krājuma "Sikspārnis. Rekviēms" pēcvārdā.
Edvarts Virza (1883-1940), latviešu erotiskās dzejas meistars, bijis ne tikai liels dzejnieks, bet arī liels sieviešu cienītājs, par ko saglabājušies laikabiedru stāsti. Turklāt vārda meistars izklaidējies, radot mītus par sevi.