Kārinai Braiterei, tāpat kā Mūrmuižas Tautas universitātes audzēknēm, ir Garīgā māte. Šo pagodinošo vārdu Zenta Mauriņa jau ātri iemanto, būdama Kārinas vēstuļu draudzene 20 gadu garumā.

Viss sākas tā – 17 gadus veca meitene Kārina Homberga no Vācijas izlasa Zentas Mauriņas eseju krājumu “Sirds mozaīka”, aizraksta uz Upsalu Zviedrijā pateicību par aizkustinošo grāmatu, un sarakste turpinās. Pat tad, kad Zenta Mauriņa 1. decembrī uzraksta: “Esmu iegrimusi liela darba viducī, un tāpēc Jūs nevarat cerēt uz Ziemassvētku vēstuli”, ir sekojusi tik aizkustinoša jaunās meitenes atbilde, ka 10. decembrī Mauriņa tomēr raksta atkal.

Draudzība sākusies 1958. gadā un turpinājusies līdz 1978., Zentas Mauriņas nāves gadam, kad nu jau precētā Kārina Braiteres kundze pavadījusi rakstnieci pēdējā gaitā. Interesanti, ka meiteni, kura ieinteresējusies par okupētās Latvijas likteni, par sievu apņēmis, kā viņa pati saka, pa pusei vācietis, pa pusei latvietis, kam savulaik bijis īpašums Dubultu pusē. Kopā ar viņu kundze ciemojusies Latvijā, bet pēc vīra nāves 20 gadus ilgušo saraksti ar iemīļoto rakstnieci Braiteres kundze atvedusi uz Latviju, lai nodotu Rakstniecības un mūzikas muzejam – pavisam 50 vēstules, 7 fotogrāfijas, 2 telefonsarunu atšifrējumus un atklātnes ar Zentas Mauriņas izteikumiem. Par šo muzeju kā ļoti vērtīgu vietu, ko noteikti vērts apmeklēt, savulaik stāstījusi pati Mauriņa. Par to, ka ziņas par Braiteres kundzi nodotas muzejam, jāpateicas viesnīcas “Hotel Jūrmala SPA” darbiniecei Agnesei Grundbergai.