Alfrēds Kalniņš (pilnā vārdā Alfrēds Bruno Jānis Kalniņš, 1879 - 1951), operas “Baņuta”, solodziesmas “Brīnos es” un daudzu citu šedevru autors, pie vientulības bija radināts jau kopš bērnības. Būdams turīgu vecāku vienīgais dēls, viņš tika īpaši lolots un reti uzturējās citu bērnu sabiedrībā. Mūža turpmākajā gaitā tas nekļuva par šķērsli rosīgam sabiedriskajam darbam, tomēr radošajā procesā vientulība bija nepieciešama arvien.
Dzejnieks Māris Čaklais (1940 - 2003) patvērumu rakstīšanai arī meklējis prom no pilsētas burzmas, tulkotājas Maijas Augstkalnas lauku mājās "Ilzēni", Vecpiebalgas novadā. Tā gan nebija gluži fiziska norobežošanās, jo turpat netālu bija gan Ieva Čaklā, gan mājas saimniece, ar kurām ik pēc brīža Māris aktīvi komunicēja.
Cik dažādas ir vietas, kur mākslinieki patveras, lai nodotos radošajam procesam, tik dažādi ir skatījumi uz tām. Kad komponists Imants Kalniņš 1975. gadā sāk dzīvot savā nesen nopirktajā mājā Paulēnu kalnā Vecpiebalgā, sākotnēji tā viņa ieskatā ir trimda.
Rakstniece Regīna Ezera (1930 - 2002) bija īsts dabas bērns, lielpilsētas Rīgas kņada viņu nogurdināja, tāpēc tieši mājas “Brieži” Ķeguma novada Tomes pagastā kļuva par viņas miera ostu un pašizolācijas vietu.
Jāzepa Vītola un Jāņa Mediņa audzēknis, komponists un diriģents Pēteris Barisons (1904 – 1947) pēc intensīvas profesionālās darbības Rīgā, vasarās meklēja patvērumu dzimtajās lauku mājās “Skudras”.
Kā latviešu valodnieks Jānis Endzelīns (1873 - 1961) spēja norobežoties apstākļos, kad diezgan regulāri notika Latvijas Valsts universitātes (LVU) mācībspēku pāraudzināšana marksistiski - ļeņiniskā garā, ieskaitot publisku kaunināšanu sapulcēs un ideoloģisku iespaidošanu presē? Aplūkojot Endzelīna bibliogrāfiju, tā vien šķiet, ka viņš, kā jau gara milzim pienākas, lieliem, neatlaidīgiem soļiem devies uz priekšu, neievērojot padomju sistēmas monstrozās pseidozinātnes augstceltnes.
Arī es šobrīd esmu izolējies un kādu laiku nebūšu sastopams muzeja krātuvē, bet šeit – virtuāli, muzeja mājaslapā. Tāpēc esmu neizsakāmi priecīgs saņemt vēstules, uz kurām atbildēšu nedēļas laikā. Tā mājās palikšanas laiks būs daudz interesantāks, lietderīgāks un priecīgāks.
Jaunībā dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes Māras Zālītes pašizolācijas vieta rakstīšanai bija Dubultu jaunrades nams. Atzītajai dramaturğei bija grūti savienot savu mājas dzīvi ar rakstnieces identitāti, tāpēc nams bija piemērota vieta rakstīšanai.
Dzejnieka Jāņa Baltvilka (1944–2003) iemīļotākā vieta rakstīšanai bija tā saucamā "būda" – ornitologu vagoniņš, savs darba kabinets.
Vientulību darba procesā mīlēja arī komponists Jāzeps Vītols (1863 - 1948). Lai komponētu, Vītolam bija nepieciešams klusums. Pēterburgas periodā dienas viņš pavadīja cilvēkos un skaņu pasaulē - darbā Konservatorijā, bet vakarus - koncertos, kora mēģinājumos vai saviesīgos pasākumos.
Rakstniecības un mūzikas muzejs