Fragments no Franča Kempa vēstules Rainim 1911. gada 12. februārī. RTMM 21332/9

Latvijas simtgades svinību kontekstā pirmais nozīmīgākais notikums tiek atzīmēts jau šogad – maija mēnesī (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī) ir jubileja Latgales pirmajam kongresam. 1917. gadā Latgales latvieši, neraugoties uz idejiskām domstarpībām, formulēja savu vēlmi būt kopā ar pārējo Latviju, veidot vienotu valstiskumu. Latgales atmodas procesā nepārvērtējama loma ir Francim Kempam (1876–1952), ar kura vārdu saistāms arī mūsu muzeja maija Mēneša priekšmets. Videostāstā Franča Kempa vēstuli Rainim lasa aktieris Kristaps Rasims, bet par tās vēsturisko fonu stāsta RMM mākslas eksperte Ieva Āva un Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma.

Kā latgaļu tautiskās iznīcināšanas laikā, kad bija aizliegta latīņu druka (1865.–1904. gadā), valoda tomēr sevi saglabāja, sastingusī literatūras tradīcija pamazām atjaunojās? Šis vaicājums nav atbildams vienā vārdā, taču Francis Kemps ir bijis viens no latgaļu rakstu atdzimšanas kustības vadītājiem. Kopā ar domubiedriem viņš sākotnēji organizēja nelegālus izdevumus, pēc tam laida klajā kalendāru “Daugava” (1905–1914) un pirmo latgaļu avīzi “Gaisma” (1905–1906), kur pauda radikālas idejas gan tautsaimnieciskajā, gan garīgās brīvestības jomā.

Lai radītu interesi par Latgali, ar cerībām izveidot līdztiesīgu sadarbību latgaļu atmodas darbinieki jau no 1890. gadiem apmeklēja Rīgas Latviešu biedrības vasaras sapulces, zinību komisijas sēdes un uzstājās tur ar dažādiem referātiem. Iepazīšanās bija notikusi, bet vai tā sniedza gandarījumu? Konservatīvās Rīgas pilari, kā vēstulēs rakstīja Francis Kemps, latgaliešu centienus saprata vāji. Kempam viņi atstāja bēdīgu iespaidu moraliskā ziņā, kaut gan ikvienam akademiska zīme krūtīs. Par Latgali interese tikai kā par kalpu zemi, lai „vitebskīši” paliedz poši sev!

Francis Kemps kā latgaļu laicīgās inteliģences patriots uzsāka kontaktus ar kreisāk noskaņotām aprindām. Kā savu novadnieku viņš izvēlējās tobrīd trimdā esošo Raini, un no Pēterburgas uz Kastaņolu 1911.–1913. gadā ceļoja vēstules un grāmatas. Muzejā ir Kempa vēstules Rainim, taču nav saglabājušās Raiņa atbildes – iespējams, ka tās gājušas bojā politiskajās jukās, kas vairākkārt skārušas Kempa personiskā arhīva materiālus. 1911. gadā iznāca Raiņa krājums “Tie, kas neaizmirst”, kas bija aizkustinošs daudzējādā ziņā. Tas veltīts 1905. un 1906. gada brīvības cīnītājiem, kuru darbam bija tik liela loma mazu tautu nākotnē. Te atrodams arī populārais dzejolis “Munu jaunu dīnu zeme”, kurš vispirms ticis publicēts latgaļu valodā, bet pēc tam atdzejots latviski. Pēc šī krājuma izlasīšanas Kemps savā literāri izkoptajā latgaļu valodā un skaistajā rokrakstā steidzies rakstīt Rainim emocionāli izjustu paļdis vēstuli, ko esam izraudzījušies par Mēneša priekšmetu.

Grūti spriest, vai viņi runāja no sirds uz sirdi – vai lielais dzimtenes mīļotājs Rainis varēja un gribēja sevi apzināties ne tikai kā latgalieti no bērnības saules perēkļa, bet arī tagadnes pastāvīgos centienos. Abi lielie vīri vēlāk satiksies Saeimas namā. Taču vispirms būs Latgales kongress, no kura Francis Kemps kopā ar savējiem izies ārā, jo politiski tālredzīgi uzskatīs, ka pieņemtajam lēmumam – atdalīt Latgali no Vitebskas guberņas un pievienot Vidzemei – nepieciešamas stingrāk apstiprinātas garantijas: latgaliešiem reāli un ne tikai uz papīra jāpatur pašnoteikšanās ticības, skolu, saimnieciskajos un jo īpaši valodas jautājumos.

Pateicamies Rīgas Latviešu biedrībai par sadarbību video tapšanā.