Maija Einfelde pēc Latvijas Valsts konservatorijas absolvēšanas 1966. gadā. Foto no personīgā arhīva.

Maija Einfelde ar dēlu, rakstnieku Jāni Einfeldu viņa pirmajā Jāņu vakarā. 1967. gads. Foto no personīgā arhīva.

Rāms mirklis draugu mājās Berlīnē, ceļā uz Sanktblazīnas (St. Blasien) festivālu Švarcvaldē, kur Larisa un Jānis Bulavi spēlēs Maijas Einfeldes skaņdarbus (1995). Fotogrāfe – Betija Dzuba (Dzubba). Foto no komponistes personīgā arhīva.

Komponistes Maijas Einfeldes sava veida pašizolācija ir ilgstoši uzkavēties vienatnē pie dabas. Bērnībā šādā vienatnē tapa viņas pirmās kompozīcijas – pašas dziedātās operas, taču nevis līdzcilvēkiem, bet – ganāmajām govīm. Tās tika dziedātas pavisam klusi, jo Maija baidījās no apkārtējo izsmiekla. Komponiste stāsta: “Mums jau nebija pieņemts atklāti demonstrēt savus klusākos sapņus un pārlieku jūtelību. Ja kāds to darīja, tad pārējie viņu nežēlīgi izsmēja. Toreiz vēl nezināju vārdu “opera”, taču tas bija kaut kas līdzīgs, jo dziedāju, iztēlodamās sevi dažādās lomās. Tie bija gari pašuzvedumi, – to pamatā bija manis sacerētas pasakas: sadzīves motīvi, fantastika ar milžiem”.

Vēlāk Maija Einfelde mīlējusi stundām garas pastaigas vienatnē –  gar jūru, arī nakts stundās, laukos. Padomju laikos, atpūšoties PSRS Komponistu Jaunrades namā Ivanovā, viņa regulāri gājusi pār laukiem pastaigā uz tuvējo mežu.  Maija Einfelde gan uzsver: nav tā, ka tieši pastaigu laikā viņu vajātu kādi muzikāli motīvi – tajā brīdī viņa par mūziku nedomājot, vienkārši ļaujoties dabai. Tomēr viņa atzīst, ka tieši šādas pastaigas rada vēlmi strādāt. Iespējams, ka vismaz netieši, zemapziņā, tās ir iespaidojušas vairāku skaņdarbu tapšanu.

Jāņi

Maija Einfelde izjūt Jāņus citādi nekā vairums līdzcilvēku: “Jāņos galvenais man nav kopā būšana pie ugunskura – gluži otrādi, – šajā naktī labprāt esmu viena pati klīdusi pa Vējavas pļavām… Elpoju  vasaras smaržas, skatos uz ugunskuriem kalnu galotnēs un ieklausos tālu, tālu skanošajās Līgo melodijās. Lūk, šo gaisotni arī centos panākt savās Jāņu dziesmās [dziesmas jauktajam korim, 2001]; mani Jāņi ir drīzāk individuāli, nevis kolektīvi svinami”.

Jūra pie Kolkas

Čelliste Lolita Lilje atceras Maijas Einfeldes stāstīto par laiku, kad tapa skaņdarbs diviem čelliem “Dramatiskais dialogs” (1990): “Einfelde tūlīt pēc Padomju Latvijas armijas aiziešanas bija aizbraukusi uz Kolku – iepriekš aizliegto zonu, kur ieraudzījusi vērienīgu postažu: viss salauzts, pamests, bezgala vientuļš, kaiju pieķēzīts jūras krasts.” Maija šīs atmiņas papildina, stāstot, ka Kolkā kārtējo reizi ļāvusies savai avantūristes dabai – viena pati devusies tālā pastaigā pa smilšaino sēri, kurai vienā pusē jūra ir sekla, otrā – bīstami dziļa, un brīžam viļņi pārpludina arī šauro sēri. Iespējams, ka arī šīs nervus kutinošās izjūtas atspoguļojas skaņdarbā.

Dzīve lauku mājās Vējavā

Komponiste stāsta: „Vējavā, savās lauku mājās, mēdzu vakaros iznākt uz lieveņa un ilgi vērot debesis ar neskaitāmām zvaigznēm. Klausījos, kā sasaucas ūpji, raudzījos mirguļojošajos jāņtārpiņos…” Šādā noskaņā tapa Nikte un Selēne stīgu orķestrim (1999, veltījums brāļu Jāņa un Kārļa piemiņai; Nikte – Nakts dieviete, Selēne – Mēness dieviete sengrieķu mitoloģijā).

Savukārt apzinātās rakstīšanas process Maijai norit vientulībā, jau istabā pie sintezatora. „Kad rakstām, durvis mums vienam uz otru ir ciet, lai savstarpēji netraucējam,” viņa teic par sevi un dēlu Jāni. (Tiesa, Jānis  rakstīšanas procesā gan klausoties mūziku, ko reizēm speciāli izmeklējot atkarībā no tēmas).

Vēl komponiste piebilst: “Arī dēls Jānis, kamēr bijis vesels, ļoti mīlējis stundām garas pastaigas dabā vienatnē”.