Jūnija Mēneša priekšmets ir Jāņa Endzelīna apjomīgās, 862 lappušu biezās grāmatas “Lettische Grammatik” (“Latviešu valodas gramatika”) manuskripts, kam varam svinēt 100 gadus, jo ir zināms, ka jau 1917. gadā, strādādams Harkovas universitātē par salīdzināmās valodniecības profesoru, Endzelīns to ir pabeidzis. Videostāstā plašāk stāsta RMM mākslas eksperte Anita Straume un filoloģijas zinātņu doktore Sarma Kļaviņa.

Pašam “Lettische Grammatik” 1922. gada pirmizdevumam tuvojas 95. gadskārta, un tā nav vienkārši praktiska gramatika, bet izcils, augstvērtīgs, zinātnisks apraksts, kas paceļ latviešu valodu Eiropas līmenī, padara to pieejamu pasaules zinātniekiem, salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pētniekiem (šo kā vienīgo darba mērķi definējis pats autors) un iedibina baltistikas zinātņu nozari. Endzelīns to sarakstījis vācu valodā, jo par gramatikas izstrādi jau 1903. gadā līgumu ar jauno zinātnieku noslēdz grāmatu apgāds no Vācijas.

“Lettische Grammatik” vienlaikus ir arī leišu valodas vēsturiskā gramatika un baltu valodu salīdzināmā gramatika. Jau drīz pēc darba publicēšanas to atzinīgi vērtējuši deviņi dažādu tautu valodnieki.

1920. gada 26. maijā Jānis Endzelīns ar ģimeni un pabeigtu manuskriptu no Harkovas atgriežas Latvijā. 1922. gadā viņa respektablo pētījumu izdod Ansis Gulbis. Grāmata izrādās ļoti nepieciešama, un jau nākamajā, 1923. gadā Heidelbergas Karla Vintera izdevniecība to iespiež otrreiz. RMM krājumā atrodas pirmizdevuma manuskripta daļa.

Šīs grāmatas vēsturē, tāpat kā citās Endzelīna biogrāfijas epizodēs, vēl ir daudz neskaidrā. Piemēram, kāpēc RMM krājuma esošā manuskripta daļa nonākusi pie Raiņa?

Jau minētajā Karla Vintera izdevniecībā bijis nodoms “Lettische Grammatik” izdot atkārtoti, un arī šī izdevuma manuskripta sākums ir Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Ja salīdzinām, tas ietver gan 1922. gada izdevumā esošo tekstu, gan vēl jaunu materiālu – tajā sniegts ne tikai latviešu valodas, bet arī latviešu tautas izcelšanās un izplatības skaidrojums, norādes uz jaunākiem pētījumiem, piemēram, Veltas Rūķes publikāciju “Filologu biedrības rakstos” 1939. gadā. Tas ļauj datēt šo rokrakstu, turklāt Edītes Hauzenbergas-Šturmas sarakstē LU Akadēmiskās bibliotēkas Retumu nodaļā ir liecība, ka paplašinātā izdevuma manuskripts bijis gatavs jau 1941./42. gadā, bet Otrais pasaules karš un ideoloģiskās izmaiņas ieceri apturēja.

1951. gadā Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas gramatika” iznāk latviski. To tulkojusi vesela kompetentu cilvēku brigāde, ievadvārdu “No izdevniecības” autors ir Arturs Ozols, bet viena no korektorēm – Zelma Brauere, Latvijas pieclatnieka tautumeitas prototips. Vēl interesantāk ir, ka tulkojums veikts no papildinātajam vācu izdevumam paredzētā manuskripta.

1958. gadā Jānis Endzelīns tieši par šo darbu saņem Ļeņina prēmiju, kas tolaik ir augstākais PSRS apbalvojums.

Liels paldies filoloģijas zinātņu doktorei Sarmai Kļaviņai par publicētiem un nepublicētiem pētījumiem, kas noderēja raksta tapšanā, un LU Latviešu valodas institūta direktorei Ilgai Jansonei par Rakstniecības un mūzikas muzejam dāvināto “Lettische Grammatik” grāmatu, kas piederējusi valodniekam Alvilam Augstkalnam!