Rakstniecības un mūzikas muzejs
Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju "Himnai 100" noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts
Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju “Himnai 100” noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts:
“Pirmo reizi Latvijas valsts himnu es dziedāju 1988. gada rudenī, – es vairs neatceros datumu, laiku, bet tas bija brīdis, kad tika dibināta Tautas frontes nodaļa Embūtē, vietā, kur es tobrīd dzīvoju. /../ Un es ļoti labi atceros, ka šo himnu nevarēju nodziedāt, jo žņaudza kaklu ciet. /../ Bet vissvarīgākais brīdis, kad man nācās dziedāt [himnu], bija bērnudārzā, 18. novembra svētkos kopā ar simts vai vairāk maziem bērniņiem. Un arī tur patiesībā nevienu reizi es nespēju līdz galam nodziedāt, jo tas brīdis ir ļoti aizkustinošs, – mazie bērniņi ir skatījušies kopā ar vecākiem hokeju, liek rociņu uz sirds un dzied himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Tas ir tas, kas man visvairāk pietrūkst tagad, kad esmu aizgājusi no bērnudārza”.
Rakstniecības un mūzikas muzeja topošās izstādes “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts” būtiska sastāvdaļa būs personīgie himnas pieredzes stāsti. Katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā komunikacija@rmm.lv. Izstādes atklāšana Muzeju krātuvju kompleksa RMM izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiek plānota 2020. gada septembrī.
Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju "Himnai 100" noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts
Rakstniecības un mūzikas muzeja jūnija mēneša priekšmets ir rakstnieces Janas Egles 2005. gada Riču Raču turnīrā izcīnītais uzvaras kauss.
“1988. gada 18. novembrī, kas ir mana vectēva vārdadiena un Latvijas valsts dzimšanas diena, devāmies uz kapsētu vēlā vakara stundā ar sarkanbaltsarkano karogu. Bija tikko uzsnidzis pirmais sniegs, - tāda burvīga, balta, čagana sniega kārtiņa. Mēs sadedzam svecītes un visi, stāvot ap viņa kapiņu, ar karogu rokās dziedājām “Dievs, svētī Latviju””, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj komponiste Gundega Šmite.
Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta - pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” - maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”.
“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.
Trimdas latvietes, valodnieces un dzejnieces Lalitas Muižnieces personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100".
Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.
Videostāstu sēriju Rakstniecības un mūzikas muzeja rubrikā "Himnai 100" turpina diriģentes Airas Birziņas personīgais himnas stāsts. 1988. gadā Baltijas valstu studentu dziesmu svētki saplūda ar Atmodas kustību, un svētku gājiens zem nacionālajiem karogiem toreiz nozīmēja lielu politisku uzdrīkstēšanos.
Es vadīju folkloras kopu no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. /../ Mums bija jādzied Padomju Latvijas himna un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām, nodziedājām un nākamajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.
Šogad RMM Valodas dienā ir sagatavojis audio sveicienu, ko ierunā cilvēki no dažādām Latvijas vietām, tādejādi parādot latviešu valodas dažādo skanējumu. Audioierakstā var dzirdēt fragmentu no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kuras manuskripts glabājās RMM krājumā.