Rakstniecības un mūzikas muzejs

Komponists Alfrēds Kalniņš ap 1900.-1903.gadu. Foto: Jūlijs Madernieks. RTMM_258203

No kreisās: Alfrēda Kalniņa sieva Amanda, meita Biruta un dēls Jānis Kalniņš. Aizmugurē – Alfrēds Kalniņš. Liepāja, 1912. gads. Foto: Juris Bokums. RTMM_810139

Notis komponista A.Kalniņa dziesmai “Kaut kur šalc kāds koks” (“Weither rauscht ein Baum”). Vārdu autors: Gustavs Šķilters, uz vācu valodu tulkojusi Elfrīda Skalberga. (No Alfrēda Kalniņa 10. nošu burtnīcas, gravētas un drukātas G. Šmita izdevniecībā Pēterburgā, 1909.gadā.) RTMM_268513

23. augustā aprit 140 gadi, kopš Cēsīs pasaulē nāca komponists, ērģelnieks, pedagogs un diriģents Alfrēds Kalniņš. Tādēļ augusta mēneša priekšmets ir piemiņas lieta no viņa kolekcijas – cinka plāksnēs gravētas nošu klišejas komponista dziesmai “Kaut kur šalc kāds koks”, kuras vārdu autors ir mākslinieks Gustavs Šķilters. Teksts un notis gravētas G.Šmita tipogrāfijā Sanktpēterburgā, 1909. gadā.

Lai gan Alfrēds Kalniņš pazīstams kā pirmās latviešu operas un vēl divu operu, baleta, vairāku kantāšu, instrumentālo, simfonisko darbu un kora dziesmu autors, visspilgtāko izpausmi viņa talants, šķiet, radis tieši solo dziesmas žanrā. Tajā radīti aptuveni trīssimt darbi, no kuriem daudzi ir īstas mūzikas pērles – vienreizējas melodiju skaistumā, jūtu dziļumā, gleznainā tēlainībā un īstā latviskumā.

Mūsdienās šīs nošu klišejas apliecina ne tikai to, cik sarežģīti savulaik tapuši mūzikas izdevumi, bet ar tām saistās arī stāsts par pašu komponistu.

19. gadsimta beigās Alfrēdu Kalniņu, tāpat kā daudzus citus latviešu jauniešus, muzikālās intereses aizved uz Pēterburgas konservatoriju, kur viņš studē ērģeļspēli un kompozīcijas teoriju.

Studiju laikā jaunais censonis satuvinās ne tikai ar tur studējošajiem mūziķiem – Emīlu Dārziņu, Emili Melngaili un citiem, bet arī ar topošajiem latviešu māksliniekiem – Jūliju Madernieku, Teodoru Zaļkalnu, Gustavu Šķilteru. Līdzīgi kā Emīls Dārziņš viņš 1901. gadā studijas pamet un atgriežas Rīgā, kur tolaik nerod darba iespējas un nodarbojas vienīgi ar privātstundu pasniegšanu.

Neveiksmīgi ir arī viņa mēģinājumi iesniegt publicēšanai savas pirmās solo dziesmas Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijā. Šo dziesmu stils ir tam laikam tik jauns un neparasts, ka arī citu izdevēju atsaucību jaunais, vēl nepazīstamais komponists negūst. Tad nu Alfrēds Kalniņš spītīgā neatlaidībā nolemj riskēt un solodziesmu burtnīcas izdod par saviem līdzekļiem.

Lielu un nesavtīgu palīdzību Kalniņam sniedz Jūlijs Madernieks, kurš organizē Alfrēda Kalniņa dziesmu izdošanu Pēterburgā. Madernieks kārto cenzūras lietas, organizē nošu gravēšanu svina platēs un iespiešanu G. Šmita drukātavā, kā arī uzņemas zīmēt vāku.

Līdz 1903. gadam šādi iznāk četras Alfrēda Kalniņa solodziesmu burtnīcas, kas gūst lielu atsaucību un panākumus. Pieprasījums ir tik liels, ka muzikāliju firmas īpašnieks Rīgā – Pauls Neldners pasūta atkārtotus izdevumus.

1903. gadā Alfrēds Kalniņš iegūst ērģelnieka vietu Pērnavas svētā Nikolaja baznīcā un cenšas izpildīt visas vietējās mūzikas dzīves prasības – vada korus, orķestri, pasniedz mūziku zēnu un meiteņu ģimnāzijās.

Parku ieskautās mazpilsētas dzīves mierīgais ritums dod jaunradei nepieciešamo mieru, un Alfrēds Kalniņš te spēj radīt smalka garīguma piepildītus darbus, ko dzimtenē un aiz tās robežām uzņēma kā jaunatklājumus. Tā ir mūzika, kas sakņojas savas zemes ainaviskajā vidē un ir īsti latviska, kaut gan komponists neizmanto tautasdziesmu citātus. Emīls Dārziņš savā laikā dēvējis Alfrēdu Kalniņu par vislatviskāko latviešu komponistu.

Rodas arī jaunas solo dziesmas. To izdošanā liela komponista palīdze nu ir dzīvesbiedre, dziedātāja Amanda Kalniņa, dzimusi Šāfa. Viņa ne tikai audzina abu bērnus – dēlu Jāni (kurš arī vēlāk kļūst par pazīstamu komponistu) un meitu Birutu, bet arī rūpējas par Kalniņa nošu pārrakstīšanu, izraksta dzejoļus no laikrakstiem varbūtējai komponēšanai un organizē jaunu solo dziesmu izdošanu.

To vidū ir arī dziesma, kas pirmatskaņojumu piedzīvojusi 1908. gada 14. oktobrī un ir iegravēta šajās cinka platēs. Tā iekļauta Alfrēda Kalniņa desmitajā solo dziesmu burtnīcā un ir rakstīta ar komponista studiju laika drauga, tēlnieka Gustava Šķiltera simbolisko dzeju, tulkotu arī vācu valodā un pauž nojausmu par kādu sāpi, ilgām un piepildījumu…