Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta - pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” - maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”.
“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.
Trimdas latvietes, valodnieces un dzejnieces Lalitas Muižnieces personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100".
Rakstniecības un mūzikas muzejs Interneta žurnāla “Stāstnesis”12. numura tēmu lokā - kultūras personības, viņu radīšanas process un mākslas darba iedvesmas avots.
Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.
Videostāstu sēriju Rakstniecības un mūzikas muzeja rubrikā "Himnai 100" turpina diriģentes Airas Birziņas personīgais himnas stāsts. 1988. gadā Baltijas valstu studentu dziesmu svētki saplūda ar Atmodas kustību, un svētku gājiens zem nacionālajiem karogiem toreiz nozīmēja lielu politisku uzdrīkstēšanos.
Es vadīju folkloras kopu no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. /../ Mums bija jādzied Padomju Latvijas himna un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām, nodziedājām un nākamajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.
Šogad RMM Valodas dienā ir sagatavojis audio sveicienu, ko ierunā cilvēki no dažādām Latvijas vietām, tādejādi parādot latviešu valodas dažādo skanējumu. Audioierakstā var dzirdēt fragmentu no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, kuras manuskripts glabājās RMM krājumā.
Vienīgais, ko Zenta Mauriņa (1897 - 1978) dzīvē vēlējās, ir mijiedarbība. Mijiedarbība ar gara īsteniekiem. Viņa teica – vienīgais, ko vēlos, bet vai šī prasība ir minimāla?
Ar Noras Ikstenas personīgo himnas stāstu un rakstnieces radīto epizodi RMM topošajai ekspozīcijai par "Dievs, svētī Latviju" autoru Baumaņu Kārli , rubrikā "Himnai 100" turpinām videostāstu sēriju "Mans himnas stāsts"
Rakstniecības un mūzikas muzejs