Anna Žīgure bērnībā. No Annas Žīgures personīgā arhīva

Anna Žīgure ar vecākiem un vecmāmiņu Elzu Stērsti (centrā). No Annas Žīgures personīgā arhīva

Priekšplānā Anna Žīgure un Antons Bārda, aiz muguras – Paulīna Bārda un Māra Zālīte. 1970. gadu beigas. Pociems, Bārdu dzimtas mājas “Rumbiņi”. Foto: Guntis Eniņš. RTMM 497959

Dzejnieki (no kreisās) Leonds Briedis, Ārija Elksne, Monta Kroma un tulkotāja Anna Žīgure Rakstnieku savienībā Rīgā. 1970. gadu beigas. Fotogrāfs nezināms. RTMM 469382

Laikraksta “Diena” un Kr.Barona muzeja organizētās akcijas “Piedzīvosim Jāņus! ” pasākums E. Virzas “Billītēs”. Attēlā: Anna Žīgure ar dzīvesbiedru vēro mācību norisi. 2007. gada 17. jūnijs. Foto Andris Ērglis. RTMM p103760

Turpinot interneta žurnāla “Stāstnesis” mākslu pārmiju tēmu, intervējām literāti, tulkotāju, diplomāti, Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmeitu Annu Žīguri – par talantīgās dzimtas ietekmēm un to, kā literatūras mantojumu viņa pārvērtusi tulkošanas mākslā.

Savā grāmatā “Es stāstu par Latviju” jūs rakstāt, ka jau bērnībā nopietni domājāt par tulkošanu, pat “pārtulkojāt” kādu grāmatu no igauņu valodas, nemaz neprotot šo valodu. Sakiet, lūdzu, kāpēc, zinot jūsu dzimtas vēsturi, pievērsāties tieši tulkošanai, nevis daiļliteratūras radīšanai?

Nejutos pietiekami radoša, lai kaut ko rakstītu pati, tulkošana bija pašsaprotamāka. Edvarts Virza un visi viņa darbi tolaik bija aizliegti. Elzai Stērstei pēc atgriešanās no izsūtījuma arī bija sašaurināta spēja izteikties – cenzūra no viņas krājumiem “izmeta” daudzus dzejoļus. Viņa tulkoja, lielākoties franču literatūru. Mans tēvs Jānis Žīgurs arī bija vispusīgs cilvēks, bet galvenokārt pazīstams kā tulkotājs. Varbūt, ka man zemapziņā bija bailes pašai pateikt ko tādu, par ko okupācijas gados varētu sodīt. Es nebiju drosmīga, bet nepratu arī glaudīt pa spalvai. Turklāt vienmēr esmu bijusi paškritiska. Acīmredzot, domāju, ka citi spēj vairāk, labāk un dziļāk.

Kas jūs saistīja un turpina pievilkt tieši igauņu un somu literatūrā?

Igauņu literatūra nāca pati par sevi, tēvs tulkoja no igauņu valodas. Ar somu valodu un literatūru iepazinos Tartu Universitātē, kur mazliet iemācījos arī ungāru valodu. Tā kā var teikt, ka nevis es izvēlējos, bet  caur apgūtajām valodām šīs literatūras izvēlējās mani.

Esat stāstījusi un rakstījusi, ka viena no pirmajām bērnības atmiņām (triju gadu vecumā) bija jūsu ģimenes atvadas no tolaik ieslodzītās dzejnieces Elzas Stērstes. Sakiet, lūdzu, kā viņas personība un talants ir ietekmējis jūsu radošo darbību?

Ļoti lielā mērā, kaut Elza Stērste nekad nav mani ietekmējusi tā, ka es pati to būtu jutusi. Gadiem ritot, esmu arvien vairāk izpratusi viņas personības brīnumaino starojumu. Rakstot grāmatu “Marselīne” par Stērstes dzīvi, reizēm jutu viņu gandrīz vai blakus. Viens no tādiem brīžiem bija tad, kad nopatināšanas protokolos lasīju dzejnieces atbildes izmeklētājiem pēc aresta 1951. gada janvārī. Ja viņa nebūtu izsūtīta, droši vien es būtu pagriezusies Francijas virzienā.

Kāpēc?

Elza Stērste mani noteikti būtu ievadījusi franču kultūras pasaulē, jo tā viņai bija ļoti tuva. Kā viņa rakstījusi, “Francija bija mana otrā dzimtene”. Igaunija bija mana tēva Jāņa Žīgura dzimtene, viņa otrās garīgās mājas bija Latvija, bet viņš bija ļoti aizņemts ar savu darbu – nācās uzturēt ģimeni un palīdzēt daudziem citiem. Tiesa, arī tēvs atbalstīja, arī ar naudu, manu izvēli studēt Tartu Universitātē.

Savās atmiņās rakstāt – kad pēc vidusskolas devāties studēt uz Tartu, mammai bija žēl, ka aizbraucat, bet vecmāmiņa bija bezgala priecīga, kā jaunību vēlreiz izdzīvodama. Vai atceraties, kā viņa jūs iedrošināja, atbalstīja?

Iedrošināja viņas paraugs, bet atbalstīšana notika pavisam konkrēti – viņa man sūtīja naudu un vitamīnus, pirka grāmatas.

Vai var teikt, ka atvērtību citām valstīm un kultūrām, tajā pašā laikā ar visu sirdi mīlot dzimteni, –  šo nebūt ne pretrunīgo šķautni esat pārmantojusi no vecmāmiņas?

Es domāju, ka ne tikai no vecmāmiņas – tādi bijuši vai visi mūsu dzimtas iepriekšējo paaudžu pārstāvji. Protams, ne tikai mūsu dzimtas vien, jo latvieši vienmēr dzīvojuši Eiropā. Norobežošanos no Rietumeiropas un pārējās pasaules  uzstiepa padomju vara, kas mums ilga 50 gadus un kuru  laikā pārējā pasaule, īpaši jaunajai paaudzei, praktiski neeksistēja. Atgriešanās, kā tagad redzam, ir ļoti grūta, un daudziem šis process vēl nav beidzies.

Šī tiešām nav pretruna – būt atvērtam citām valstīm un kultūrām un mīlēt savu dzimteni. Tas ir pavisam normāls kultūras cilvēka dvēseles stāvoklis. Neskaitāmi cilvēki devušies pasaulē ar atvērtām acīm un sirdīm un pēc atgriešanās centušies ieviest savā dzimtenē visu labo, kas ieraudzīts.

Esat padomju laikos strādājusi Rakstnieku savienībā, izjutusi cenzūras un aizliegumu laiku literatūrā. Kādi ir spilgtākie iespaidi no tā laika? Kādiem kompromisiem, sāpīgai pieredzei nācies iziet cauri?

Vairāki darbi, ko gribēju tulkot no igauņu vai somu valodas, mūsu vienīgajam daiļliteratūras apgādam (toreiz to sauca par izdevniecību) “Liesma” nebija pieņemami, jo “igauņi gan dzīvo padomju Igaunijā, bet mēs esam padomju Latvijā”.

Tas laiks bija mana un manas paaudzes cilvēku dzīve, vienīgā bērnība un jaunība, kas mums dota. Ja būtu dots izvēlēties, es nebūtu izvēlējusies dzīvi padomju Latvijā, bet kāds izvēlējās manā vietā, kur man piedzimt un uzaugt. Tā bija dzīves skola, par ko domājot, nostiprinās pārliecība, ka mums  jādara viss iespējamais, lai kaut kas tāds vairs nepiemeklētu Latviju,  mūsu un citas šeit dzīvojošās tautas.

Esat sniegusi lielu ieguldījumu savas kultūrvēsturiski nozīmīgās dzimtas izpētē.

Izzināt mūsu dzimtu bijis mans pienākums, jo kurš gan cits lai to darītu. Tas ir bijis ļoti interesanti, un daudz ko pati nezināju. Atjaunotajai Latvijas valstij nav bijusi liela interese un arī ne līdzekļu atbalstīt padomju gados aizliegtā manu senču darba un viņu vārdu atgriešanos kultūrvēsturiskajā apritē. Tajā pašā laikā negribu pārspīlēt savu artavu – milzīgu ieguldījumu Edvarta Virzas dzīves un darba izpētē devusi literatūrzinātniece Anda Kubuliņa, kuras grandiozā veikums – Edvarta Virzas Rakstu 7. sējums decembrī nonāks pie lasītājiem. To tāpat kā sešus iepriekšējos sējumus izdos apgāds “Zinātne”.