Stāstnesis Nr. 16 / 20.10.2021

Rihards Dubra un viņa skolotāji

Baiba Jaunslaviete

Meistari un mācekļi – tā ir analoģija, ko bieži izmanto, runājot par dažādām mūziķu paaudzēm. Pirmie nodod savu māku otrajiem, iepazīstinot viņus ar dzīves gaitā uzkrātām fundamentālām atziņām un amata noslēpumiem. Tomēr kompozīcijas laukā, šķiet, ir krietni grūtāk panākt stabila pamata sajūtu, ko meistari spēj sniegt saviem mācekļiem daudzās citās jomās. Kāpēc tā? Iespējams, skaidrojumu palīdz rast 20. gadsimta skaņraža Artura Onegēra tēlainā līdzība: “Rakstīt mūziku – tas ir tikpat kā uzsliet kāpnes, neatbalstot tās pret sienu. Nav sastatņu: līdzsvaru topošajai ēkai var piešķirt tikai brīnums, kas slēpjas noteiktā iekšējā loģikā, iedzimtā mēra izjūtā.”[1]

Patiesi, risks, izvēloties komponista profesiju, ir liels: nebūt ne katram māceklim, kurš nokļuvis laba meistara rokās un arī pats ieguldījis milzums darba un laika, izdodas sasniegt izcilību. Viens no tiem, kuriem tomēr izdevies, ir Rihards Dubra – mūsdienās starptautiski pazīstams vidējās paaudzes skaņradis. Liela loma viņa mūzikā ir sakrāliem motīviem, turklāt gan garīgos, gan laicīgos darbus visbiežāk caurstrāvo harmonija un gaišums. Tomēr sastopama arī viegli rotaļīga ironija un pat galējs dramatisms. Dažādos atkārtojuma modeļos un smalkās variatīvās izmaiņās jaušama saikne ar minimālisma estētiku, un tuvību tai nenoliedz arī pats komponists. Pirmām kārtām šajā daiļrades kopainā, protams, izpaužas paša Dubras personība. Vai to ietekmējuši arī viņa kādreizējie pedagogi? Komponista atmiņas ļauj izsekot, kā viņa talants pamazām briedis un attīstījies dažādu skolotāju paspārnē.

Lai gan dzimis (1964) un audzis Ķemeros, Rihards Dubra bērnībā daudz laika pavadījis arī vecvecāku mājās Latgalē – īpaši pēc četru gadu vecumā piedzīvotās tēva nāves. “Uz Jūrmalas mūzikas skolu atnācu kā īsts, nepieradināts dabas bērns,”[2] viņš atzīst. Līdz tam vienīgā saskare ar mūziku bijušas abu vecmammu dziedātās tautasdziesmas un ziņģes, kā arī pāris mēnešu ilgas klavierspēles mācības klubā Kauguros. Jūrmalas bērnu mūzikas skolā visi septiņi gadi (1971–1978) aizvadīti Rasmas Ziemeles klavierklasē. Viņa palikusi atmiņā kā cilvēks ar kolosālu enerģiju. “Skola un skolnieki bija visa viņas dzīve, nekas cits viņai nebija svarīgāks. Kad skolnieki saslima, viņa traucās pie tiem uz māju vadīt stundas.”

Bērnībā Rihards varējis stundām sēdēt pļavā, apbrīnojot kukainīšus, kuri rāpo starp zāles stiebriem. Daudz laika viņš pavadījis vienatnē, un no tā izriet kāda iezīme viņa dzīves pozīcijā: “Esmu vienmēr bijis diezgan patstāvīgs un spītīgs”.

Šī īpašība provocējusi reaģēt uz kategoriskām, bet argumentēti neizskaidrotām prasībām ar to nepildīšanu: “Man patīk, ka man izstāsta, kā un kāpēc, kāds labums man būs, ja tā rīkošos. Un vēl man svarīgi zināt, vai tai lietai vispār ir jēga. Ja man vienkārši liek kaut ko darīt tāpēc, ka tā jādara… Man vienmēr bijušas problēmas ar pavēlēm no augšas.”

Klusa spītība šad tad izpaudusies, jau mācoties bērnu mūzikas skolā. Enerģiskā Rasma Ziemele saviem audzēkņiem devusi daudz lielāku brīvību skaņdarbu izvēlē, nekā skolā ierasts. Tādējādi viņas klasē spēlētais repertuārs atšķīries no standarta. Rihards šo brīvību ar lielāko prieku arī izmantojis, bet savureiz tas kļuvis par iemeslu mazām nepatikšanām. “4. klasē vai 5. klases sākumā biju izdomājis, ka es taču varētu pa vasaru iemācīties Bēthovena “Mēnesnīcas sonātes” 1. daļu – nošu ziņā tā nav grūta. Skolotāja Ziemele to akceptēja”. Taču rudenī, kad bija jāatspēlē komisijai, iebildes sākās jau pirms ieskaites: “Man negribēja ļaut šo darbu vispār pat spēlēt, jo es savā vecumā neko no tādas mūzikas nevarot saprast. Nojautu, ka tagad man kaut kā sava skolotāja jāatbalsta, ļoti centos un nospēlēju tik muzikāli, cik varu… Un vairs nekādi pārmetumi nesekoja. Varbūt, ka nemaz tik slikti nebija.”

Taujāts, vai Rasmas Ziemeles stundas kaut kā iespaidojušas arī dziņu uz kompozīciju, Rihards atzīst, ka tieša sakara te nav; tomēr jau astoņu gadu vecumā viņam bijusi skaidra vēlme rakstīt mūziku. Mājās daudz improvizēts pie klavierēm – “tajā brīdī tas bija tāds absolūts Mocarts, jo man tolaik Mocarts ļoti patika”. Taču skolotāja mammai sūdzējās, ka zēns nāk uz stundām nesagatavojies, par ko mamma jutās pārsteigta: “Viņa jau nebija mūziķe. Dzirdot, ka spēlēju klavieres, mamma domāja, ka vingrinos – patiesībā es improvizēju savā nodabā…”.

6. klases beigās Rihards kā Jūrmalas bērnu mūzikas skolas pārstāvis uzvarēja Latvijas mūzikas teorētisko priekšmetu konkursā. Tas tika rīkots Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Atmiņā palicis, ka vajadzējis runāt uz zāles skatuves, un priekšā bijis galds. Pie tā sēdējusi nepazīstama skolotāja, un konkursants stāstījis par Alfrēdu Kalniņu – “viņš man visu mūžu bijis tāds pavadonis, paralēlais”. Nepazīstamā skolotāja izrādījās mūzikas literatūras pedagoģe Brigita Briede – “es stāstu, viņa visu laiku māj ar galvu, un man tā viegli paliek. Un tad pēc tam viņa pienāca arī pati un jautāja, vai es negribētu nākt uz teorijas nodaļu, uz Dārziņiem”. Zinot, ka šajā nodaļā māca arī kompozīciju, Rihards bez vārda runas piekritis. “Saņēmu drosmi, aizbraucu tur un iestājos, turklāt pilnīgi patstāvīgi. Pēc tam atbraucu mājās un vienkārši pateicu mammai, ka nākošgad mācīšos citā skolā – viņa nemaz to nezināja.” Tas notika 1978. gada pavasarī.

Dārziņskola. Klase un pedagogi

Dārziņa skolā par Riharda Dubras klasesbiedriem kļuva daudzi vēlāk pazīstami mūziķi. Tomēr citkārt elitārās mācībiestādēs jūtamais konkurences gars šeit nebija pārāk izteikts. “Mēs bijām ļoti draudzīga klase,” stāsta komponists. “Varējām, piemēram, sarunāt un neaiziet uz kādu stundu. Un tad mēs, protams, dabūjām pa kaklu kārtīgi. Rīkojām arī draudzīgas ballītes, brīžiem visai trakas.” Skolas vadība, lai arī jauniešus strostēja, neko daudz pārmest nevarēja, “jo mācījāmies mēs labi – kad pēc kārtējās ballītes direktore lika atnest klases žurnālu, izrādījās, ka tur ir tikai četrinieki un piecinieki[3]”.

Tieši ar stundu kavēšanu saistās kāda atmiņu epizode. Dubras klases biedrene reiz neieradās uz individuālo nodarbību harmonijā. Rihards, kam stunda bija pēc viņas, pildot meitenes lūgumu, skolotājai pateica nepatiesību – klases biedrene neesot skolā. Taču pedagoģe “bastotāju” iepriekš bija jau redzējusi… Rihards par melošanu tika izsaukts pie mācību daļas vadītājas, klavierspēles skolotājas Rutas Švinkas – elegantas, bet ļoti stingras dāmas. Nācās rakstīt paskaidrojumu.

“Un te uzreiz pamodās mana spītība,” atminas komponists. “Rakstīju apmēram šādi: jā, es izdarīju slikti, bet eksistē arī kaut kāds biedriskums, un draugus negribas nodot… Švinka to izlasīja un noteica – tagad man nav laika, atnāc četros. Protams, līdz četriem man nervi bija kā uzvilkti… Bet, kad atnācu, viņa bija uzvārījusi kafiju un stāstīja man par dzīvi, par cilvēku attiecībām ļoti nopietni… Kopš tā laika es viņu ļoti cienīju.”

Raksturojot Dārziņskolas pedagogus, Dubra īpaši izceļ savu pirmo kompozīcijas skolotāju, Rutas Švinkas dzīvesbiedru Jāzepu Lipšānu:

“Visticamāk, ja nebūtu bijis šīs manas satikšanās ar viņu, tad droši vien es nedarītu to, ko es tagad daru. Viņš bija aktīvs, vitāls, jautrs cilvēks. Man liekas, ka pirmajā stundā viņš mani uzreiz ar savu dzīvesprieku arī paņēma, jo es nācu no skolas, kur bija samērā stingri skolotāji.”[4]

Lipšāns saistīja Dubru kā personība – starp tālaika latviešu mūziķiem viņš bija unikāls ar dažādu Āzijas kultūru un valodu pārzināšanu. Muzeja cienīgs eksponāts, kas pārkravājoties gājis zudībā, bija nošu burtnīca ar skolnieka Dubras vārdu un uzvārdu, ko skolotājs bija uzrakstījis ar arābu burtiem. Toties vairāki citi skaņdarbu manuskripti ir saglabājušies. Tie izceļas ar tēlainiem nosaukumiem, kuru izvēlē izpaužas pedagoga iespaids: kā atminas Dubra, Lipšāns “pirmām kārtām runāja par tēlainību, par stāstu”. Bijušas pat reizes, kad, atnesot skaņdarbu bez nosaukuma, pedagogs lūdzis iet mājās, izdomāt nosaukumu un tad arī atnākt. Savukārt, darbojoties ar tehniskām lietām, Lipšāns pirmām kārtām skatījies, kas skolniekam šķiet aktuāli un tobrīd interesanti, un to arī centies attīstīt. Nav bijis diktāta – tagad tev jāraksta tas un tas… Rihardam Dubram šāda pieeja bijusi kā medusmaize.

“Vienmēr ātrs, veikls, kādreiz netiku viņam līdzi… Ja kaut ko nepaspēju sagatavot, viņš bija mazliet ērcīgs,” atceras Dubra. Daudzas no pirmajām kompozīcijām bijušas divām klavierēm, jo jaunietis ļoti vēlējies rakstīt bagātīgākam instrumentu sastāvam nekā vienkārši klavierēm solo. Šie darbi izpildīti duetā ar kādu no klasesbiedriem – piemēram, Andri Vecumnieku, Uldi Sunepu vai Māri Upmaci. Kopumā Dubra savus skolas gadu skaņdarbus raksturo šādi:

“Kaut kas pa vidu starp romantismu, impresionismu un ekspresionismu.”

Kad Riharda pēdējā mācību gadā (1981/1982) Lipšāns devās darbā uz Jemenu, audzēknis bija pagalam satriekts – šķita, ka ne ar vienu citu pasniedzēju viņš vairs tik labu saprašanos nespēs panākt. Tiesa, arī samērā īslaicīgā sadarbība ar Ģedertu Ramani skolas absolvēšanas gadā izrādījās gana veiksmīga, lai gan Ramaņa darba metodes bija gluži atšķirīgas. Dubram palikušas atmiņā skolotāja improvizācijas pie klavierēm – pa reizei “sitot garām”, bet ar lielu pārliecības spēku. Šis spēles veids aizrāvis arī pašu audzēkni, un viņš atceras, ka pārņēmis to, pārsteidzot konservatorijas iestājeksāmena komisiju.

Ar lielu cieņu Dubra runā par pedagoģi, kas viņa vērienīgo, temperamentīgo muzicēšanu centās padarīt filigrānāku, stundām ilgi strādājot pie viena štriha vai nianses. Tā bija klavierspēles skolotāja Hanna Maija. Tolaik gan tieksme “katru sīkumiņu izstrādāt” viņam šķita nogurdinoša (“vienu un to pašu takti liek spēlēt vēl un vēl: tagad maigāk… Nē, tas ir par ļenganu… Nē, bet tagad atkal par asu!”). Atmiņā palikusi skolotājas smalkjūtība, kad Dubra ieradies uz stundu pēc klasesbiedru saieta kafejnīcā “Kristīne” Blaumaņa ielā. Izdzertā glāzīte bija atraisījusi spēlētprieku: “tik viegli spēlējās, un man nemaz nav bail no skolotājas!” Hanna Maija to izmantoja, visu stundu aizrautīgi ar viņu strādājot. Vienīgi, kad nodarbība beigusies un abi izgājuši gaitenī, viņa stingri teikusi: “Tikai, lūdzu, iedzēris nekad vairāk uz stundu nenāc!” “Un man bija milzīgs kauns tajā brīdī,” komponists atzīst.

Daudzveidīgas ir Dubras atmiņas par Dārziņa skolā strādājošajiem teorētiķiem. Mūzikas literatūras skolotājas Brigitas Briedes dzīvā interese par koncertdzīvi pielipa arī viņas audzēkņiem: “Mums tas kļuva par paradumu. Ar Dārziņskolas apliecībām katru ceturtdienu gājām uz simfoniskajiem koncertiem, varējām sēdēt balkona pēdējā rindā pa vidu; un arī uz operu.”

Apspriežot latviešu komponistu jaundarbus un klases vakaros dzirdētos pašu audzēkņu darbus, skolotāja Briede pauda savu viedokli visai tieši. Rihardam palicis atmiņā viņas spārnotais teiciens – “Pilnīgs murgs ar trīs k!” Reiz šādu apzīmējumu izpelnījies arī kāds viņa paša rakstīts opuss: “Man bija tā kā balāde vai poēma; dramatisks skaņdarbs re minorā, attālināti salīdzināms ar Šopēna “Revolucionāro etīdi”, ilgi [Lipšāna klasē] cīkstējāmies ar nobeigumu. Tad uzrakstīju pēc sava prāta. Briede novērtēja šo darbu kā dikti labu, vienīgi beigas, viņas skatījumā, bija “pilnīgs murgs ar trīs k!”.

Pretstats skolotājai Briedei bija blakus klasē strādājošā, pedantiski stingrā harmonijas pasniedzēja Regīna Jurovecka. Abas pedagoģes nepavisam nebija draudzenes, taču satiekoties izrādīja savdabīgu laipnību – augumā raženā Briede runāja krievu valodā, lai gan perfekti to nepārzināja, savukārt pamazā Jurovecka centās runāt latviski. Komponists ar nožēlu piebilst, ka skolas gados viņš un klasesbiedri nav novērtējuši skolotājas Juroveckas ieliktos pamatus harmonijā, jo šķita, ka viņa audzēkņus pārāk “žmiedz”. Taču “tas, ko viņa panāca – vēl joprojām mani var pamodināt piecos, un nospēlēšu jebkuru modulāciju uz vistālāko radniecību. Harmonijas likumi ir saistīti ar akustiku, ar to, kā skaņa dzīvo telpā, daudzi to nenovērtē. Klausoties jauno komponistu darbus, es uzreiz dzirdu, kuram par to nav ne mazākā priekšstata… Juroveckas apmācība – tas bija nežēlīgi, bet uz mūžu. Esmu viņai absolūti pateicīgs”.

Tikpat pedantiska, tomēr gluži citāda bija Maija Kurme, kura vadīja solfedžo – “nulto” stundu 7.30 no rīta. “Viņa bija stingra, spēlēja ļoti ātri, zibenīgi, nebija viegli pierast. Bet reizē labi saprata humoru, ļoti godīga savā stingrībā,” atceras Dubra. “Piemēram, reiz mums bija pašiem jāizvēlas un jāiemācās Tariverdijeva romances, un mēs jau neesam no muļķu mājām – atnesam estrādes stila dziesmas no filmas “17 pavasara mirkļi…” Viņa smējās līdz asarām.”

Dziedot solfedžo nodarbībās Baha fūgas, polifoniju nācies izjust “līdz kaulam”. Savukārt, spēlējot pavadījumus solodziesmām, nākamais komponists atklājis sev iepriekš nezināmas 20. gs. mūzikas lappuses – piemēram, laikmetīgo autoru Valēriju Gavriļinu, ļoti paticis arī Moriss Ravels. Pašas skolotājas diktāti solfedžo bijuši savdabīgi, nevis tradicionāli.

Dārziņskolas krietnais pamats mūzikas teorētisko priekšmetu apmācībā sniedza impulsus Dubras paša pedagoģiskajai darbībai, kas aizsākās jau studiju gados Jūrmalas mūzikas vidusskolā un no 2016. gada turpinās Venstpilī.

Konservatorija. Ādolfs Skulte un citi iedvesmotāji

Aizbraucot uz Jemenu, Lipšāns atdāvināja Dubram daļu savas nošu bibliotēkas. Tajā bija arī Jāņa Ivanova Klavierkoncerta notis. Dubra atzīst: “Vidusskolā Ivanovs bija mans elks ar visu savu rakstības veidu, ar septakordu virknēm simfonijās… Varbūt arī latgaliskajām saknēm tur kāda nozīme. Noteikti zināju, ka gribu pie viņa mācīties”. Dārziņskolā bija izspēlēts arī viens no Ivanova prelūdiju cikliem.

Likumsakarīgi, ka, stājoties konservatorijā, jaunais komponists vēlējās konsultēties tieši pie Ivanova. “Aizgāju pie viņa, protams, šausmīgi pārbijies. Tiku līdz slavenajai 16. klasei, kur tagad atrodas Vītola muzejs. Profesors mani uzņēma ar cieņu, kura man kā skolniekam bija ļoti nepierasta. Spēlēju savas kompozīcijas, bet vienīgie vārdi, ko dzirdēju, bija: labi, tad tiksimies eksāmenā. Es tomēr uzdrošinājos pajautāt: profesor, bet vai man ir vērts nākt? Un tad atbildē skanēja vārdi, kas man palikuši kā ceļamaize visam mūžam: “Jūs varat katram pateikt – Jānis Ivanovs ir teicis, ka Jūsu vieta ir šajā klasē.””

Turpmākais ceļš tomēr izvērtās citādi. Lai arī Dubra iesniegumā minēja vēlmi mācīties pie Ivanova, profesors bija slims un studentus savā klasē vairs neuzņēma; jau nākamā gada martā viņš mira. Tā nu Dubra nokļuva cita pedagoga – Ādolfa Skultes – klasē. Raksturojot abus sirmos profesorus, komponists atceras:

“Veco laiku inteliģenti, vienmēr trīsdaļīgā uzvalkā staigāja pa akadēmiju, vienmēr runāja ļoti inteliģenti. Nekāda lielā draudzība viņiem nebija, bet izturējās kā divi angļu lordi. Varbūt tāpēc, ka Skulte zināja, ka esmu rakstījis to iesniegumu par mācībām pie Ivanova, mums pirmajā gadā kontakts bija tikai atturīgi pieklājīgs…”

Sekoja studiju pārtraukums – divu gadu dienests padomju armijā. To Dubra atminas kā vienu no melnākajiem jaunības periodiem: armijas sistēma ar tās bezierunu paklausību bija pilnīgā pretrunā viņa vēlmei izpildīt tikai tās prasības, kas tiek prātīgi argumentētas. “Tas bija pilnīgi pret spalvu, jo lielākā daļa darbību bija absolūti bezjēdzīgas.” Armijā nevajadzīgi darbi bira kā no pārpilnības raga: piemēram, “ja galīgi nav ko darīt, tad pārkraujiet to smilšu kaudzi no vienas vietas uz otru…”. Būvējot pontonu tiltus kara tehnikas pārvadāšanai, nācās gan ziemā, gan vasarā ilgstoši stāvēt ūdenī, krietni apsaldējot rokas un kājas; sekas veselībā jūtamas vēl šobrīd.

Pēc diviem gadiem topošais komponists atgriezās konservatorijā jau daudz nobriedušāks; arī attiecības ar Ādolfu Skulti tagad iegāja citā gultnē. “Mums tas kontakts izveidojās absolūti brīnišķīgs. Man bija tāda sajūta, it kā viņš būtu mans vectēvs.”

Līdztekus mūzikai profesors un viņa audzēknis pārrunājuši visdažādākās lietas – pirmām kārtām par “mūsu mīļo auto tēmu. Skultem piederēja viena no trim vienīgajām vecajām Volgām ar automātisko ātrumkārbu Latvijā. Kad mācījos viņa klasē, viņam jau bija pāri septiņdesmit, bet atminos, kā viņš stāstīja, ka pašam izdevies to saplīsušo kārbu salabot.”

Var atgādināt, ka Ādolfs Skulte vispirms bija studējis inženierzinātnes un tikai vēlāk brāļa Bruno ietekmē pievērsās mūzikai. Savukārt pats Dubra auto mīlestību bija pārmantojis no tēvatēva – Latgales vectēva, kas savulaik tikpat aizrautīgi mainījis zirgus kā viņa mazdēls – mašīnas.

Profesoram esot jau cienījamā vecumā, viņa veselības stāvoklis pamazām pasliktinājās – sākās galvas reiboņi, tāpēc arvien biežāk stundas tika noturētas mājās. Līdz ar to Dubram saglabājušās atmiņas arī par Skultes dzīvokli Smiļģa ielā, mājā, kur mita vēl vairāki mūziķi – Aldonis Kalniņš, Valdis Krastiņš un citi. Atceroties šo vietu, Dubra stāsta: “Varens dzīvoklis – viesistaba milzīga, gandrīz zāle. Ļoti daudz gleznu pie sienām, liels flīģelis vidū.”

Interese par tēlotājmākslu iespaidoja ne vien Skultes mūziku – viņa lielisko orķestra kolorīta izjūtu, bet arī tās zināšanas, ko viņš centās nodot audzēkņiem. “Tas, ko Skulte stāstīja, piemēram, par instrumentāciju, bija absolūti neatsverami – daudz specifisku paņēmienu viņš pats ar savu krāsu dzirdi bija atradis!”

Tieši kolorītā savdabīgākie instrumenti Skultem bija īpaši mīļi: “Arfas glisando ļauj skaisti sapludināt posmus – paralēli citiem instrumentiem. Viņš vienmēr dusmojās: kas tas ir, ka orķestrī ir viena arfa, vajag divas! No tās vienas nekas nav.”

No Skultes Dubra pārmantoja īpašo pietāti pret simfonijas žanru – “simfonijai tomēr ir jārisina lielas lietas, ja es to rakstu, tad tas ir kaut kas nozīmīgs”. Savu Pirmo simfoniju Dubra komponēja kā konservatorijas beigšanas darbu, tomēr tad kādu laiku priekšplānā izvirzījās dažādi citi pasūtījumi. “Nevar jau simfoniju sacerēt vienkārši savam priekam. Ādolfam Skultem ir deviņas simfonijas, kā visiem “godīgiem” komponistiem. Bet Otro viņš uzrakstīja piecdesmit gadu vecumā. Un, kad man tuvojās piecdesmit, nolēmu: “Man ir jāatkārto vēsture!” Un Otrā simfonija, līdzīgi kā manam skolotājam, tapa uz piecdesmit gadu jubileju! Nu jau man ir piecdesmit septiņi… Ir daudz cita žanra ārzemju pasūtījumu, tomēr ceru nākamajā gadā sākt darbu pie Trešās!”

Atceroties pašu sadarbības procesu, Rihards Dubra augstu vērtē to, cik daudz patstāvības viņa profesors deva audzēknim. “Viņš pilnīgi bija tā ar mieru, ka nāku retāk, toties nesu kaut ko lielāku – tas jau nenozīmē, ka to nevar mainīt. Bet man bijis vienmēr svarīgi: pat ja es rādu pedagogam, es gribu uzreiz parādīt, kā lai pasaka… skaņdarba formu un dramaturģiju, kaut vai galvenajās aprisēs. Ja to neizdaru un rādu tikai atsevišķu posmu, pedagogs var teikt – nē, nu šitā ne. Bet, ja viņš to dzird visā formā, tad uzreiz ir pavisam cits spriedums.”

Lai gan Dubra absolvēja Skultes klasi jau 1989. gadā, abu draudzība turpinājās līdz pat profesora mūža beigām (2000). Jautājumu loks, ko apspriest, kļuva arvien plašāks: piemēram, pēc “dzelzs priekškara” krišanas viņam bija iespēja tikties ar Skultes jaunības gadu labu paziņu – Lielbritānijā mītošo komponistu Helmeru Pavasaru. Abu kopīgs foto un Pavasaram adresēta Dubras vēstule, kurā pieminēts viņa profesors Skulte, glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijā.

Vēl viens aspekts, kur Dubra atzīst sava profesora ietekmi, ir… paraksts. “Kādreiz parakstījos pilnīgi savādāk. Bet Skultem paraksts ir māksliniecisks, gandrīz kā jūras viļņi. Un tad radās “iedvesma” arī savējo izveidot citādi!”

Visbeidzot, visu mūžu Dubra ievēro kādu Skultes paustu dzīves gudrību, kas palīdz organizēt radošo procesu:

“Viena lieta, ko viņš lika pie sirds: tad, kad tu vakarā raksti, nekad neuzraksti visu līdz galam! Atstāj kaut kādu mazu astīti nākošam rītam. Kaut vai dažas taktis. Tas būs kā diedziņš, ko tu pavelc, tad tu būsi tajā procesā iekšā, un aizies. Nevis tā, ka uzraksti visu, kas izdomāts, un otrā rītā, atsākot darbu, esi izmisumā – ko darīt tālāk? Un šis patiešām strādā labi – es vairs nebaidos vakarā neuzrakstīt arī lielāku gabalu, ne tikai dažas taktis. Mana filozofija tagad ir tāda – zinu, ka es to atcerēšos; bet, ja neatcerēšos, tad nebija vērts. Citreiz ir sajūta, ka naktī pamostos – un reāli esmu nosapņojis to vajadzīgo skaņu. Es no rīta ceļos, un tā ir lietojama; es ar to strādāju. Citreiz sapnī kāda aina, notikumi, un es dzirdu, ka fonā skan mūzika – un tā ir izmantojama skaņdarbos.”

Līdztekus Skultem Rihardu Dubru kā personību konservatorijas gados iedvesmoja klavierspēles pedagoģe Valda Kalniņa, kas “pilnīgi un galīgi atraisīja” jaunā mūziķa spēli. Lai arī viņš jūtas daudz pateicības parādā abām iepriekšējām klavieru pedagoģēm, tomēr skolu izvirzītās striktās prasības spēles tehnikas jomā bija cēlonis zināmiem kompleksiem.

“Kad atnācu pie Valdas Kalniņas, vienā no pirmajām stundām atvainojos, ka neesmu gatavojies; viņa savā parastajā, viegli ironiskajā izteiksmē teica: “Jūs man, lūdzu, nedraudiet!” Bildu, ka varbūt šodien nespēlēt, jo sitīšu garām, un atbilde bija: “Sitiet, cik gribat, tam nav nozīmes!” Sitiet, cik gribat – tas bija tieši tas, ko man vajadzēja, lai atraisītos! Uz beigšanas eksāmenu iestudēju Lista Sesto rapsodiju, kur īsi pirms beigām ir norāde Tik ātri, cik vien iespējams, un pēdējā lappusē – Vēl ātrāk! Bija pilnīga bauda to spēlēt; un, kad tā pēdējā lappuse, vēl pielieku klāt mazliet…”

Valdai Kalniņai Dubra rādīja arī savas klavierkompozīcijas, tai skaitā 3. kursā izstrādāto Sonāti: “Viņai šķita, ka pirmās divas daļas ir ļoti skaidras, otrā bija tuva Ivanova prelūdijām, trešā daļa ar sīku ņirbošu tehniku, ļoti ātrā tempā. Valda saka: “Es laikam īsti nesaprotu, varbūt nevajag tik ātri spēlēt. Tā kā forma nav skaidra.” Es teicu: “Atļausiet nospēlēt vēl” un pat pieliku tempu (pretēji tam, kā viņa būtu gribējusi) – un tad darbs viņu pārliecināja!”

Draudzība ar pasniedzēju turpinājās pēc augstskolas beigšanas, un Dubra labprāt rādīja viņai savus skaņdarbus klavierēm – arī daudz spēlētās “Atspulgu lauskas”, ko pirmatskaņojis komponista studiju biedrs, talantīgais pianists Gatis Ulmanis. Rihards atminas, ka savulaik teju vai ik nedēļu zvanījis Valdai, un, ja kādreiz gadījies nepiezvanīt, tad nākamajā reizē, izdzirdot viņa vārdu, profesore ironiski jautājusi: “Vai tad tāds arī vēl ir dzīvs?”

Protams, ne visas atmiņas par konservatorijas laiku ir tik pozitīvas. Rihards Dubra bija nācis no katoļu ģimenes un reliģiskās vērtības iepazinis jau bērnībā, kopā ar Latgales vecmammu regulāri dodoties uz baznīcu. Dārziņskolā, kā viņš atzīst, priekšplānā izvirzījās dzīves baudīšana, tomēr audzēkņa reliģiozitāte un arī šādi tādi puiciski pretpadomju jociņi modrajām iestādēm nepalika nepamanīti. Savukārt konservatorijā konfliktu raisīja Dubras kompozīcija “Ziemassvētku trio” klavierēm, klarnetei un altam (1987) – autors sākumā spītīgi atteicās mainīt tās nosaukumu. Viņš piekrita pārsaukt to par “Ziemas saulgriežu trio” tikai tad, kad tika piedraudēts: nepatikšanas būs viņa profesoram Skultem. Vēl citā epizodē satrūkties licis profesora Ludviga Kārkliņa secinājums: “Nu, jūs jau gribat būt svētāks par Romas pāvestu!” Šie vārdi izskanējuši, vērtējot Dubras sacerēto “Miniatūru līdiski miksolīdiskā skaņkārtā”, kas tapusi harmonijas mācību kursā; jaunais komponists izbijās, saklausot teiktajā iespējamu pārmetumu par savu katolisko piederību. Izrādījās gan, ka profesors tā nebūt nebija domājis – viņš bija gribējis teikt, ka šī miniatūra ir sacerēta nepārprotamā Bēlas Bartoka raupjo, pirmatnēji folkorisko darbu iespaidā un skan vēl “ungāriskāk” nekā paša Bartoka darbi.

Dziļas simpātijas un līdzjūtība Dubram bija pret sirmo profesoru Nilsu Grīnfeldu. Viņš palicis atmiņā kā interesants, zinošs lektors, kurš stāstījis tēlojošā intonācijā, mazliet parupji, bet sirsnīgi. Profesoram bija lielas rokas ar resniem pirkstiem, un viņam patika pašam spēlēt tēmas studentiem – “ja arī kaut kas bija garām, tad ar pārliecību!”. Reiz, Dubram kārtojot eksāmenu, Nilss Grīnfelds esot sēdējis “tāds ļoti skumīgs” un tad teicis: “Viss ir kārtībā; bet sakiet, lūdzu: vai es drīkstētu jums likt četri, nevis pieci?” Pēc Riharda atbildes “Profesor, nav nekādu problēmu, lieciet man četri!” pasniedzējs bija “tik ārkārtīgi laimīgs, pilnīgi kā mazs bērns. Varbūt tieši par mani viņam pieprasīja, lai neliek pieci,” Dubra meklē izskaidrojumu šai senajai epizodei.

Maģistrantūra, Juris Karlsons un poļu asinis

Studijas maģistrantūrā Rihards Dubra uzsāka piecus gadus pēc konservatorijas beigšanas – nu jau Mūzikas akadēmijā, kur viņš iestājās, toreizējā rektora Jura Karlsona mudināts. Tas notika 1993. gadā, bet Karlsonu Dubra bija iepazinis vēl desmit gadus iepriekš – konservatorijas iestājeksāmenā harmonijā. Pirmā sastapšanās bija visai dramatiska, par ko liecina komponista stāstījums:

“Tā bija manā mūžā pirmā salekšanās ar viņu: viņam jau ar tās poļu asinis [arī Riharda Dubras Latgales senčiem ir poļu saknes – B. J.]. Pēc Juroveckas un Dārziņskolas beigšanas eksāmena spēlēt šķita ļoti viegli. Tad harmoniskā analīze. Stāstu kaut ko par neakordu skaņām, un te Karlsons saka: nav pareizi! Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka ir pareizi, bet Karlsons pastāv uz savu: sak, kur jūs kaut ko tādu esat ņēmis?… Tad mani parāva dusmas, un atteicu viņam: ziniet, tas ir katrā harmonijas grāmatā – paņemiet un izlasiet!… Nu dzirksteles gāja pa gaisu. Karlsons teica: ja jūs vēl pēc trīs sekundēm šeit uzkavēsieties, es par sevi neatbildu… Vēlāk uzzināju, ka viņš speciāli tā bija provocējis – skatījies, kāda būs studenta reakcija.”

Kad Dubra desmit gadus vēlāk kļuva par rektora Karlsona kompozīcijas klases audzēkni, nācās secināt, ka abi lieto atšķirīgas jaundarba pieraksta metodes:

“Man nepatīk rakstīt ar zīmuli. Tas šķiet bezpersonisks, blāvs. Pelēcīgā krāsa mani tā iespaido… Tāpēc vienmēr esmu rakstījis ar tinti un labojis svītrojot. Daudzi man jautājuši: nu, un ja tev arī tam svītrojumam pa virsu uzrakstītais pēc brīža vairs neder? Tad nogriežu mazu papīra strēmelīti un uzlīmēju virsū… Savukārt Juris raksta tikai ar zīmuli – tas ir smalki noasināts, visādas dzēšgumijas un tā tālāk… Ļoti detalizēti izstrādātas partitūras, daudz štrihu, akcentu, nianšu.”

Mācoties pie Karlsona, Dubram izveidojās jauna, krietni rūpīgāka attieksme pret pašu rakstīšanas procesu. Līdz tam komponists, pēc paša atziņas, atvēlēja diezgan lielu brīvību izpildītājiem, jo notīs viņam remarku bija maz. “Tas, kas palicis pēc Jura, ir tas, ko es stāstīju arī par viņa partitūrām – dodu daudz vairāk norādes. Šai ziņā viņš mani sakārtoja. Savukārt tas, ko viņš stāstīja, piemēram, par to pašu instrumentāciju, ir Jāņa Ivanova knifi un paņēmieni – Juris ir no [Skultem] pretējās nometnes [smejas]. Vārdu sakot, to, ko es biju gribējis no Ivanova saņemt, es saņēmu caur Juri Karlsonu.”

Maģistrantūru Rihards Dubra beidza ar paša sarīkotu koncertu Rīgas Domā. Tajā jau diezgan skaidri tika pieteikta sakrālās mūzikas nozīmība viņa jaunradē – koris “Vecrīga” Ilzes Tenisones vadībā un vairāki solisti atskaņoja “Missa Sinceritatis”. Kad koncerts un tā apspriešana beidzās, eksāmena komisijas locekļi mielojās ar Karlsona pasūtīto divstāvu torti, neko daudz tomēr neapēdot. “Ejiet svinēt, šito paņem līdzi!” Karlsons esot teicis savam audzēknim. Pēc rektora rīkojuma viņa šoferis gandrīz neskarto milzu torti aizveda uz vietu, kur Dubra un koncerta dalībnieki atzīmēja maģistrantūras beigšanu. Neilgi pēc tam kopīgā pasēdēšanā Riharda mājās, klātesot arī Valdai Kalniņai, skolotājs un viņa māceklis kļuva par “tudraugiem”.

Kā liecina uzklausītie stāsti, Riharda Dubras pedagogi bijuši visai atšķirīgi: gan brīvības un tolerances piekritēji, gan stingri pedanti. Zīmīgi, ka komponists nebūt nenoliedz vienus vai otrus, bet ir mācījies būtiskas lietas no visiem: viņš stāsta par bijušajiem pedagogiem aizrautīgi un dažbrīd arī ar vieglu humoru. Tādējādi atklājas kā vispārēji apmācības principi, tā atsevišķas sīkas detaļas, kas dzīvi palikušas prātā. Tas viss, mijiedarbojoties ar paša apmācāmā personību, ir sakausējies jaunā, tikai šim komponistam raksturīgā stilā; nezinātājs tajā visdrīzāk pat nenojaustu saikni ar tik dažādajiem skolotājiem. Tieši tāpēc Riharda Dubras atmiņas par viņa pedagogiem ir vēl jo vērtīgākas – tās palīdz arī mūsdienu latviešu mūzikas kopainas izpratnei.

[1] Arthur Honegger, I am a Composer, transl. from the French by W. O. Clough and A. A.Willman, London: Faber and Faber, 1966, p. 69.

[2] Šis un turpmākie citāti aizgūti no autores intervijām ar Rihardu Dubru 2021. gada augusta beigās un septembrī.

[3] Padomju skolā augstākās atzīmes.

[4] Riharda Dubras stāstījums Jāzepam Lipšānam veltītā piemiņas pasākumā Rakstniecības un mūzikas muzejā (2009), videoieraksts glabājas J. Lipšāna mazmeitas Astras Graudiņas privātarhīvā.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Rihards Dubra un viņa skolotāji

Dalīties!