Stāstnesis Nr. 18 / 27.06.2022

Jurjānu Andrejs Harkivā

Inese Žune RMM mākslas eksperte

Tautiskā laikmeta redzamākais latviešu mūziķis Jurjānu Andrejs (1856–1922) bija pirmais, kurš 1875. gadā devās uz Pēterburgas konservatoriju, lai piepildītu savu sapni – kļūt par profesionālu mūziķi, un tā sagatavoja ceļu saviem sekotājiem: komponistam Jāzepam Vītolam, pianistam Ludvigam Bētiņam, brāļiem Jurim un Pāvulam Jurjāniem, vijolniekiem Jēkabam Ozolam un Jānim Lazdiņam, komponistam Nikolajam Alunānam, ērģelniekam Atim Kauliņam, čellistam Oto Fogelmanim, ērģelniekam un komponistam Alfrēdam Kalniņam un daudziem citiem latvju censoņiem.

19. gadsimta pēdējā ceturksnī latviešiem vēl nebija nekādu savu muzikālo institūciju, tādēļ A. Jurjāns, kurš Pēterburgas konservatoriju beidza pat trīs specialitātēs (ērģeļu, kompozīcijas un mežraga), nerada darba iespējas dzimtenē. Līdzīgs liktenis bija arī Alfrēdam Kalniņam, kurš bija spiests ieņemt ērģelnieka vietu Pērnavā, Emilim Melngailim, kurš darba meklējumos nonāca Taškentā u.c. latviešu jaunajiem mūziķiem.

“Tā mums iet latvju kultūras darbiniekiem. Visi mēs nevaram sev atrast vietiņas mūsu mīļajā, sirmajā Rīgā, esam izsvaidīti pa malu malām lielajā Krievijā”, kādā sarunā atzinis Andrejs Jurjāns.[1]

Pēc Pēterburgas konservatorijas beigšanas 1982. gadā A. Jurjāns pieņēma uzaicinājumu strādāt jaundibināmajā mūzikas skolā Harkivā (tolaik tās vēl bija tikai Ķeizariskās mūzikas biedrības mūzikas klases, uz kuru pamata tad tika veidota skola). 1899. gadā viņa mežraga spēles profesors, Drēzdenes konservatorijas absolvents Frīdrihs Homiliuss (Friedrich Homilius, 1813–1902), piedāvāja Jurjānam ieņemt viņa vietu Pēterburgas konservatorijā. Bija arī iespēja kļūt par Leipcigas Gewandhaus orķestra mežradznieku, tomēr Jurjāns ar ģimeni jau bija iedzīvojies Harkivā un šiem izaicinājumiem neatsaucās.

Harkiva 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija viena no lielākajām Ukrainas (tolaik Krievijas guberņas) pilsētām un attīstījās kā spēcīgs tirdzniecības, rūpniecības, zinātnes un kultūras centrs. Pilsētai arvien bija nepieciešami augsti kvalificēti dažādu nozaru speciālisti, kas no citām toreizējām Krievijas guberņām te ieradās un rada darba iespējas. Šajā laikā Harkivā bija vērojams arī muzikālās dzīves uzplaukums: te viesojās daudzi izslavēti mākslinieki un bija iespējams iegūt profesionāli augstvērtīgu muzikālo izglītību. Pateicoties pianista, diriģenta un pedagoga Iļjas Slatina (Илья Ильич Слатин, 1845–1931) organizatoriskajam talantam 1883. gadā Harkivā tika atvērta mūzikas vidusskola, kas 1917. gada 2. maijā pārtapa par konservatoriju (kopš 2004. gada – Ivana Kotļarevska Harkivas nacionālais mākslu institūts) un ieguva ēku Sverdlova ielā 30.

I. Slatins spēja piesaistīt darbam skolā izcilus mūziķus un pedagogus: dziedātāju Selinu Moti (Селина Юльевна Мотте), pianistu Rostislavu Geniku (Ростислав Владимирович Геника, 1859–1942), vijolnieku Josifu Ahronu (Иосиф (Юзель) Юльевич Ахрон, 1886–1943), čellistu Alfrēdu Glēnu (Alfred von Glehn, 1858–1927) u.c., kuru vidū bija arī Andrejs Jurjāns. Kā savā pētījumā atzinis Harkivas mākslu universitātes pētnieks, mežradznieks Oleksandrs Ovčars (Oлександр Павлович Oвчар):

“Andrejs Jurjāns tajā laikā bija viens no spilgtākajiem un daudzpusīgi apdāvinātākajiem mūziķiem Harkivā, kurš deva nozīmīgu ieguldījumu pilsētas mūzikas kultūras attīstībā”.[2]

Andrejs Jurjāns devās uz Harkivu ar lielu apņemšanos un nākotnes cerībām. Viņš sāka enerģiski nodoties pedagoģiskajam darbam, kas bija plašs un daudzpusīgs: latviešu mūziķis mācīja visus mūzikas teorētiskos priekšmetus, vadīja kordziedāšanas un metālpūšamo instrumentu klasi un veltīja šim darbam visus savus spēkus un talantu.

Jau pirmajā 1882./83. mācību gadā Andrejam Jurjānam bija ļoti liela slodze, jo viņš vienīgais pasniedza mūzikas teorētiskos priekšmetus visām grupām – kopskaitā 167 dažādu specialitāšu audzēkņiem. Jurjāns spēja ne tikai panākt savu audzēkņu teorētisko zināšanu augstu līmeni, bet radīt arī dziļu interesi par solfedžo, harmoniju u.c. priekšmetiem. Vairāki zemāko klašu audzēkņi nākamajos gados izvēlējušies speciālo mūzikas teoriju kā galveno mācību disciplīnu vai otro specialitāti. Daži no viņiem vēlāk paši kļuva par mūzikas skolas pedagogiem, piemēram J. Nurmiks (Я. Нурмик), V. Katanskis (В. Катанский) u.c.[3] Jurjānam izveidojās draudzīgas attiecības ar direktoru I. Slatinu un vairākiem kolēģiem, tostarp ar pianistu un komponistu Albertu Benšu (Albert Bensch,1861–1914), kurš kļuva arī par A. Jurjāna meitas Birutas krusttēvu.

No 1886. gada Harkivas mūzikas skolā metālpūšamo instrumentu spēli pasniedza arī Andreja brālis Juris Jurjāns (1861–1940), bet jaunākais brālis Pāvuls (1866–1948) uzsāka mācības Harkivas mūzikas skolā J. Jurjāna mežraga klasē un apguva dziedāšanu pie Ksenijas Maurelli (Ксения Алексеевна Прохорова-Маурелли, 1836–1902).

Andrejam Harkivā alga nebija liela: pirmajos gados viņš pelnīja 2,5 tūkstošus rubļu gadā, vēlāk – 3 tūkstošus un mazliet vairāk, bet Jurjāns jau nedzinās pēc mantas un bagātības. Jāzeps Vītols 1922. gadā, A. Jurjānu pieminot, rakstījis: “Jurjānu Andrejs nepazina mūsu dienu “dots pret dotu”, nepazina jautājumu “kas man par to būs?”, ko viņš darīja, to viņš nevarēja nedarīt – tāpat kā saule nevar nesildīt, rasa nevar nemirdzēt saules atdzīvinošos staros”.[4]

Pilsētā dzīve bija dārga. Lielais stundu skaits nodrošināja tikai iztiku pašam A. Jurjānam, viņa sievai Elizabetei, (dz. Dannenberga, 1862–1941) un ilgi gaidītajiem un Harkivā dzimušajiem bērniem: muzikāli spilgti apdāvinātajam dēlam Oļģertam Jurjānam (1893–1918), kurš vēlāk bijis liels palīgs tēvam viņa plašajā darba laukā, un meitai Birutai Jurjānei Mateus (1897–1987), kura Harkivā absolvējusi dziedāšanas klasi un 20. gadsimta 30. gados uzstājusies arī Rīgas radiofonā.

Harkivā Jurjānu Andrejs kā galvenais mūzikas kritiķis darbojās tur iznākošā laikraksta Južnij Krai (Южный край) mūzikas sadaļā Muzikaļnije zametki (Музыкальные заметки) ar pseidonīmu ‘O’. Straumes Jānis par viņa teicis: “Visos viņa rakstos ir redzama lietpratēja izveicīga spalva, viss liecina par dziļu, piedzīvojumiem bagātu mūzikas pratēja skatu dzīvē”.[5] Rakstos un mūzikas norišu vērtējumos A. Jurjāns pievērsies ne tikai mūzikas dzīvei Harkivā, bet arī visā Cariskajā Krievijā. Cita starpā viņš rakstījis, ka iemesls tam, kādēļ mūzika nevar pietiekoši attīstīties Krievijā, ir vāji nostādītā koru dziedāšanas mācība, šīs nozares speciālistu un dziedāšanas biedrību trūkums, jo, viņaprāt, vispopulārākais mākslas izplatīšanas veids ir dziedāšana.

Nereti A. Jurjāns Harkivā uzstājies kā ērģelnieks un mežradznieks, īpaši savas darbības sākumposmā, kad simfoniskās mūzikas koncertā atskaņojis Volfganga Amadeja Mocarta mežraga koncertu. Viņš piedalījies arī Harkivas mūzikas skolas orķestra muzicēšanā, tostarp lielajā notikumā 1893. gada martā, kad savas mūzikas koncertu Harkivā diriģēja viens no Andreja Jurjāna tuvākajiem komponistiem – Pēteris Čaikovskis. Orķestrī spēlēja visi mūzikas skolas pedagogi, arī Andrejs Jurjāns, un viņam bija iespēja ar savu elku iepazīties tuvāk. Čaikovskis katram mūziķim dāvinājis savu ģīmetni ar autogrāfu un atklātās stundās vērojis un vērtējis katra pedagoga darbu.

Darbs Harkivas mūzikas skolā prasīja daudz laika, tādēļ tikai nakts stundas un brīvdienas A. Jurjāns varēja veltīt radošajam darbam, tomēr tieši Harkivā tapuši gandrīz visi viņa skaņdarbi. Tie skanējuši arī koncertos Harkivā: Jandāls (komponēts 1883) no cikla Latvju dejas, simfoniskais tēlojums Latvju tautas brīvlaišana (1891), Svētku maršs (1896, veltīts Krievu mūzikas biedrības Harkivas nodaļas 25 gadiem), Conzerto elegiaco čellam ar orķestri (1889, veltīts kolēģim un draugam Harkivā, čellistam Alfrēdam Glēnam un ir pirmais koncertžanra darbs latviešu mūzikā) u.c.

Harkivas muzikālā sabiedrība augstu vērtēja un dziļi cienīja Andreja Jurjāna vispusīgo darbību, kā arī viņa personiskās īpašības – optimismu, asprātību, godīgumu un nesavtību. Par to liecina gan viņam piešķirtais sv. Annas ordenis 1897. un 1908. gadā, gan vērienīgā viņa 25 gadu darbības atzīmēšana ar izcilajam pedagogam veltītu koncertu, kurā viņa kantāti Līgojiet, līksmojiet krievu valodā Poiķe i raduiķes (Пойте и радуйтесь) atskaņoja galvenokārt tikai no jubilāra audzēkņiem sastādīts 100 cilvēku liels koris un orķestris. “Jubilāram parādoties, klausītāju kā bāztin piebāztā zāle negribēja ne rimties, to apsveicot.”[6]

Lai arī Andreja Jurjāna dzīve ritēja tālu no dzimtenes, viņš ne tikai uzturēja ciešas saites ar Latviju (kas arī toreiz bija Krievijas guberņa), bet bija arī visu tur notiekošo svarīgāko mūzikas pasākumu sirds un dvēsele. “No Harkivas uz Latviju plūda Jurjāna raksti un apcerējumi par latviešu mākslu, tāpat tautasdziesmu aranžējumi un oriģinālkompozīcijas, kas tautiešu vidū rada dziļu un plašu atbalsi.”[7] Garajās vasaras brīvdienās Jurjāns vai nu ceļoja vai darbojās Latvijā. Viņš devās uz Baireitu, kur tikās ar Pēterburgas studiju laika profesoriem, no Kuldīgas nākušo čella klases vadītāju un direktoru Karlu Davidovu (Carl Davidov, 1838–1889) un beļģu izcelsmes pianistu, komponistu un pedagogu Luī Brasinu (Louis Brassin, 1836–1884), lai kopīgi dalītos iespaidos par Riharda Vāgnera mūziku. Leipcigā viņš personīgi iepazinās ar izcilo vācu komponistu Rihardu Štrausu (Richard Georg Strauss, 1864–1949), kurš, Jurjāna spožās mežraga spēles iespaidots, pēc viņa lūguma esot komponējis Pirmo koncertu mežragam ar orķestri op.11 (1883). Tomēr pārsvarā vasaras viņš aizvadīja dzimtenē un līdzdarbojās visos Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas pasākumos: tradicionālajos rudens koncertos un sapulcēs, bija 3.–5. latviešu dziedāšanas svētku virsdiriģents, sastādīja un rediģēja tās izdotos desmit koru dziesmu krājumus, rakstīja kritiskus aprakstus par latviešu mūzikas problēmām.

1891. un 1892. gadā viņš apceļoja Vidzemi un Kurzemi, lai pierakstītu un pārbaudītu viņam sūtītās tautas melodijas, un tā radās pirmie zinātniskie latviešu tautas melodiju pētījumi, kas atspoguļojās vairākos rakstos, kā arī Latvju tautas mūzikas materiālu sešās burtnīcās (kas iznāca no 1894.–1926. gadam). Viņš sagatavojis arī 1896. gadā rīkotās Pirmās Latviešu etnogrāfiskās izstādes, muzikālo daļu. A. Jurjāns bija viens no pirmajiem, kurš rīkoja koncertus Latvijas laukos, kur uzstājās gan solo, gan viņa dibinātā Brāļu Jurjānu mežragu kvarteta sastāvā. Andreja Jurjāna krustmeita Elza Stērste raksta: “Jurjānu Andrejs ar savu apgaroto, ērglim līdzīgo stāju, zibošo skatu un plīvojošiem matiem, likās nepārspējams, vientuļos augstumos pacēlies”[8].

Silti Andrejs Jurjāns pie sevis uzņēma tos latviešu mūziķus – Paulu Jozuusu, Alfrēdu Kalniņu, Jēkabu Duburu, Malvīni Vīgneri–Grīnbergu u.c. – kuri atbrauca uz Harkivu. Par to raksta arī latviešu luterāņu mācītājs un skolotājs Ludis Bērziņš (1870–1965). kurš no 1889. gada līdz 1904. gadam darbojās Kijivā: “Un ja jau bija jābrauc uz Harkovu, tad jau nemaz nebija citādi domājams, ka ceļš veda arī pie Jurjāna. Vispirms jau tādā ziņā, ka dievkalpošanu kuplinādams, Jurjāns no saviem audzēkņiem mūzikas skolā bija sastādījis orķestri, kas, baznīcā spēlēdams, pavadīja dziedāšanu”.[9]

Dažādu vēsturisko apstākļu dēļ Harkivā 19. gadsimta beigās dzīvoja daudz latviešu, tomēr viņu sabiedriskā dzīve sākumā bija pavisam klusa. Tā jūtami aktivizējās un uzplauka līdz ar Andreja Jurjāna ierašanos Harkivā. Viņš centās pulcināt tautiešus ap sevi un atdzīvināt viņos latvisko garu. Jurjāns nodibināja kori, kurā pirmie pieteicās pasta un telegrāfa ierēdņi, bet telpu trūkuma un citu apstākļu dēļ, tas drīz vien izbeidza savu pastāvēšanu. 1896. gadā Jurjāns kopā ar saviem domubiedriem izveidoja jaunu kori un katra mēneša beigās sarīkoja dziesmu vakarus, kuri bija kupli apmeklēti un bija kā ierosinājums nodibināt Harkivas Latviešu palīdzības biedrību, kuras statūti apstiprināti 1899. gada 3. maijā. Kādā no šādiem vakariem A. Jurjāns teicis kaismīgu runu, kurā cita starpā norādījis: “Ja mēs še tālumā no dzimtenes gribam latviski dzīvot un latviski just, tad mums ir jādzied. Pulcēsimies tādēļ uz dziedāšanu, ar to pierādīdami, ka mēs esam īsti latvji”.[10]

Laikā, kad Harkivā darbojās Andrejs Jurjāns, ilgus gadus te strādājis arī latviešu arhitekts Jūlijs Caune (1862–1930) un ieņēmis nozīmīgu vietu Ukrainas izcilāko arhitektu vidū. Pēc viņa projekta uzcelta Harkivas Centrālā dzelzceļa stacija (1901), Tiesu nams (1902), daudzas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, elektrostacijas, slimnīcas u.c. nozīmīgas celtnes. Vairāk nekā 20 gadus viņš bijis arī Harkivas Tehnoloģiskā institūta mācībspēks. J. Caune aktīvi darbojies arī Jurjāna dibinātajā un vadītajā Latviešu savstarpējās palīdzības biedrībā: bijis tās valdes un Mūzikas komisijas loceklis, dziedājis korī.[11]

20. gadsimta pašā sākumā Harkivā divus gadus par mājskolotāju strādāja latviešu literatūrzinātnieks un rakstnieks Antons Birkerts (1876–1971). Kopš 1909. gada Harkivas universitātē vienpadsmit gadus docēja arī izcilais latviešu valodnieks profesors Jānis Endzelīns (1873–1961) u.c.

Andreja Jurjāna korī 1901. gadā bija jau 50 dalībnieki (24 sieviešu un 26 vīriešu balsis). No biedrības gada pārskatiem un protokoliem redzams, ka šis laikmets atzīmējams visā biedrības dzīvē kā sevišķi rosīgs un panākumu bagāts. Kā ērģeļu virtuozs Jurjāns uzstājās ne tikai latviešu, bet arī vācu draudzes dievkalpojumos un koncertos, viņa vadītais koris spēja pacelt visai sarežģītu repertuāru.[12]

Pirmā pasaules kara laikā latviešu pulku Harkivā ievērojami papildināja daudzie latvieši bēgļi. 1915. gadā evakuējās arī vairāki rūpniecības uzņēmumi, tai skaitā Elektriskās kompānijas rūpnīca (Union). Tā personāls, kas vairumā bija latvieši, interesējas arī par latviešu sabiedrisko dzīvi. Viens no vietējo latviešu rosīgākajiem kultūras darbiniekiem bija Harkivas bankas grāmatvedis Jānis Resnis, kurš pēc Jurjāna vadīja arī biedrības kori. Jau 1915. gadā rūpnīcas strādnieki Pekinskaja 73 nodibināja Tautas teātri, kura priekšgalā kā režisors bija Aleksandrs Niedrītis (1887- 1947). Teātrī darbojās 90% no visiem rūpnīcas darbiniekiem, tai skaitā aktieris Gustavs Žibalts (1873–1938), Pēteris Cinītis (Cillenbergs), kā arī vēlāk pazīstamā aktrise Ludmila Špīlberga (Simsone, 1886–1947) u.c.[13] 1918. gadā Harkovā pat tika izdots latviešu laikraksts Atvase.

Līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu pasliktinājās Andreja Jurjāna veselība. Vājās dzirdes dēļ mūziķis 1916. gadā bija spiests pārtraukt koncertdarbību un aiziet no darba mūzikas skolā. “Neskatoties uz to, viņš tomēr vēl palika biedrības priekšnieka amatā, nākdams turpmākiem koru vadoņiem talkā ar saviem aizrādījumiem un padomiem.”[14] Biežs viesis Jurjānu mājās Gončarova bulvārī 5 nu bija aukstums un bads, bet pats ļaunākais bija tas, ka komponists bija pilnībā norobežots no dzimtenes. “Kā putns sprostā, tā Jurjānu Andrejs beidzamos gados jutās Charkovā”, raksta Atis Zālītis.[15]

Šo stāvokli vēl pasliktināja revolūcija Krievijā un Jurjāna dēla Oļģerta nāve 25 gadu vecumā 1918. gada 25. jūlijā (apbedīts Harkivas luterāņu kapos Puškina ielā).

Latviešu organizācijas sāka vākt ziedojumus, lai Jurjāns varētu atgriezties Latvijā, bet “sarkanie, jau kuro reizi kratot Jurjāna dzīvokli, bija paņēmuši pārcelšanās naudu, ko bija sarūpējuši Harkovas un Pēterburgas latvieši”.[16]

Leons Taivans (1896–1965) 1925. gadā žurnālā Mūzikas nedēļa raksta: “1919. gada februāra pēdējās dienās sastapu Andreju vēl labi uzturētā gadusimteņa sākuma gaumē iekārtotā dzīvoklī: zālē klavieres, mīkstas mēbeles un puķes; maza darba istabiņa ar nelielu rakstāmgaldu, apkrautu papīriem, notīm, grāmatām; sienas apklātas ģīmetnēm un grupu bildēm melnos rāmjos. Dažus mēnešus vēlāk viss bija mainījies. Vairākas istabas komponista dzīvoklī bija rekvizētas. Jurjāns apdzīvoja mazo darba istabiņu, pie dibena sienas bija gulta. Aukstums un drēgnums. Pats komponists sastingušām rokām sēd pie galda un kaut ko mēģina rakstīt. Dzirde viņam ļoti vāja, sacīto viņš vairāk uzmin nekā sadzird. [..] Neskatoties uz grūtajiem apstākļiem – aukstumu un nespēku, nekad netiku sastapis Jurjānu gultā vai rezignējošā bezdarbībā. [..] Līdzcilvēki palīdzēja, bet arī viņš pats meklēja izeju – [nesekmīgi – I. Ž.] mēģināja dabūt pensiju no padomju valdības sociālajām iestādēm, pārdeva drēbes, savas grāmatas. Istabas iekārtu komunisti neļāva pārdot, jo tā skaitījās par padomju īpašumu.”[17]

Šajos apstākļos Jurjāns vēl komponējis kora dziesmu Tēvijas vakars (1918. g. 9. marts), kas veltīta Harkivas Miera draudzes korim[18], bet 1920. gadā – dziesmu Tēvijā (E. Zeibots), kuru veltījis Latviešu palīdzības biedrības diriģentam Mārtiņam Augustam un vēlējies, lai to dzied, viņam iebraucot Latvijā.

Pateicoties Harkivas Latviešu palīdzības biedrības darbinieku rūpēm un ar Latvijas sūtņa Maskavā Jāņa Vesmaņa izkārtoto atļauju, Andrejs Jurjāns 1920. gada 22. novembrī izbrauc no Harkivas uz Maskavu, kur nonāk slimnīcā, tomēr jau Ziemassvētku priekšvakarā viņš ar kundzi atgriežas mājās. Tas komponistam dod jaunu darba sparu. Lai arī galīgi slims, ar sekretāres palīdzību viņš līdz pat nāvei strādā pie Latvju tautas mūzikas materiālu pēdējām grāmatām un, vadīdamies tikai pēc iekšējās dzirdes, sabalso 27 Latgales tautas melodijas jauktam korim. Emilis Melngailis rakstījis: “Viņš [A. Jurjāns] jūtas kā mūsu mūzikas nama tēvs, un viņš aicina un sauc pie sevis iekšā visus garāmgājējus ciemiņus, viņiem krēslus celdams un vietas rādīdams.” [19]

19. gadsimts mūzikas vēsturē iezīmējas ar daudzu tautu nacionālās pašapziņas uzplaukumu, kas sekmēja arī nacionālo mūzikas kultūru veidošanos. Šajā laikā tika likti pamati gan ukraiņu, gan arī latviešu profesionālajai mūzikai, kur liela loma bijusi mūsu mūzikas tēva Andreja Jurjāna vispusīgajai darbībai. 20. gadsimta gaitā gan latviešu, gan ukraiņu tauta ir smagi cietusi dažādu dižvaru cīņās par ietekmes sfērām, tomēr spējušas saglabāt savu gara spēku un nacionālo kultūru, ko šodien pazīst arī pasaules kontekstā. Nožēlojami, ka arī 21. gadsimtā ir agresors, kas visiem spēkiem mēģina sagraut un iznīcināt visu, ko Ukraina ne bez pūlēm ir radījusi kopš savas patstāvības atgūšanas 1991. gadā. Mēdz teikt, ka tautas diženums visspilgtāk parādās izšķirošos vēstures brīžos. Šodien to ne tikai ar ieročiem, bet arī ar savu dziesmu spēku un mūziku apliecina Ukrainas tauta un tās pilsētu, to vidū arī daudz cietušās Harkivas aizstāvji.

[1] Vizbulis, Roberts. Jurjānu Andrejs [Atmiņas]. RTMM 498434/3

[2] Овчар O. П., Многогранность творческой деятельности Андрея Юрьяна в Харькове (конец XIX – начало ХХ столетий, ВІСНИК, 2010, 223. c..

[3] Богданова Л. Из истории становления и развития музыкально-теоретического образования в музыкальных классах и музыкальном училище при Харьковском отделении ИРМО (1871–1917). – Х., 2003.– 67 с..

[4] Vītols, Jāzeps. Jurjānu Andrejs. Ritums, 1922, gada 1. oktobris.

[5] Straumes Jānis. No nel. komponista Jurjānu Andreja atstāto materiālu mapes. Mūzikas Nedēļa. 1924. gada 21. februāris.

[6] Jurjānu Andreja 25 gadu muzikālās darbības jubileja Harkovā. Mūzikas Druva, 1908. gads, nr. 4.

[7] Zālītis, Atis. Jurjānu Andrejs, 1928, 22. lpp.

[8] Stērste, Elza. Atmiņas. RTMM 712751

[9] Bērziņš, Ludis. Jurjānu Andrejs manās atmiņās, rokraksts. 1943. gada 1. decembris. RTMM 175199.

[10] Zālītis, Atis. Jurjānu Andrejs. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928. gada, 1. marts

[11] Kocere, Venta. Harkovas ievērojamais arhitekts Jūlijs Caune (1862–1930). Rakstu krājumā Kulturvēstures avoti un Alūksnes novads. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Rīga, 2013, 200.lpp.

[12] Zālītis, Atis. Jurjānu Andrejs, 1928.

[13] H. Pavasaris. Latviešu teātris Harkovā. RTMM 131589)

[14] Augusts, M. Jurjānu Andrejs skolā un dzīvē. Latvju Mūzika, 1921, nr. 1..

[15] Zālītis, Atis. Jurjānu Andrejs. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1928. gada, 1. marts.

[16] Vītols, Jāzeps. Atmiņas par Jurjānu Andreju. Nedēļas Apskats, 1947. gada 26. septembris.

[17] L. Taivans. Mirkļi iz Jurjanu Andreja dzīves drūmākā posma. Mūzikas Nedēļa, 1925. gada 30. decembris.

[18] Augusts, M. Jurjānu Andrejs Harkovā. Mūzikas Nedēļa, 1928. gada 12. oktobris

[19] Melngailis, Emilis., Latvijas Kareivis, 1921. gada 27. februāris

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Jurjānu Andrejs Harkivā

Dalīties!