Stāstnesis Nr. 19 / 22.08.2022

Komponistes Gundegas Šmites dzīves un jaunrades ģeogrāfija

Baiba Jaunslaviete

21. gadsimta latviešu kultūras kopainā Gundegas Šmites vārds ir viens no visredzamākajiem. Ik gadu laikmetīgās mūzikas koncertos skan viņas jaundarbi, bieži vien apveltīti ar visai individualizētiem, jau noskaņu raisošiem nosaukumiem (“Klusuma ēnojumi… ziedu sanai… izgaistot”, “Trokšņu iela”, “Rudenības”). Daudzi no tiem saņēmuši ne vien kritiķu atzinības, bet arī guvuši uzvaras dažādos, tai skaitā starptautiskos, konkursos. Komponiste ir Autortiesību bezgalības balvas un Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte. Ne mazāk pamanāms ir viņas ieguldījums mūzikas dzīves organizēšanā: Gundega bijusi gan Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja, gan festivāla “Arēna” mākslinieciskā vadītāja un pasniedzēja jauno mūziķu nometnēs un komponistu vasaras meistarkursos. Nu jau desmit gadus mākslinieces pastāvīgā mītnes zeme ir Grieķija, kas gan netraucē viņai piedalīties Latvijas mūzikas dzīvē. Bet vēl pirms tam, pašā gadsimta sākumā, Gundega Šmite divus gadus aizvadīja Amerikā. Sava vieta viņas biogrāfijā bijusi arī daudziem īslaicīgiem ārzemju braucieniem.

Kas bijusi galvenā motivācija komponistes dzīvei un darbībai ārpus Latvijas, un kā gūtie iespaidi atbalsojušies viņas personībā un mūzikā? Rakstā meklētas atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties galvenokārt autores intervijā ar Gundegu Šmiti, izmantotas arī dažas citos avotos rastās ziņas.

Vēstis no “svešām zemēm” padomju laika bērnībā: gandrīz kā visiem un tomēr – atšķirīgi

Bērnību un vēl agro pusaudzes vecumu Gundega piedzīvoja padomju laikā, kad “dzelzs priekškars” nesniedza daudz izredžu tālākiem ceļojumiem. Taujāta par svešo zemju iespaidiem šajā laikā, viņa vispirms piemin literatūru:

“Es jau vispār biju tāds izteikti sapņains bērns un savu dienu pavadīju iekšējā fantāziju valstībā. Ļoti daudz arī lasīju, man patika pasakas.”[1]

Prātā palikušas ne tikai latviešu, bet arī, piemēram, Madagaskaras pasakas no “Brīnumzemes” sērijas. “Mēģināju iejusties, kā ir citās zemēs dzīvot – šausmīgā karstumā, ārprātīgā aukstumā, un, galvenais, tie augļu koki,” stāsta Gundega. Dažas atmiņu epizodes skar sadzīviska rakstura detaļas, par ko viņa šobrīd izsakās ar humoru. Piemēram, tāpat kā visiem padomju laika bērniem, arī Gundegai teju neaizsniedzami kārumi šķituši dažādi eksotiskie augļi – it īpaši jau banāni, jo “apelsīnus vismaz kādreiz, ļoti reti, varēja dabūt”.

Viņas pirmā radošā pašizpausme bijusi tieši literatūra:

“Bija dzejoļu kladītes, iesākti stāstiņi, kurus nezināju, kā pabeigt – katrā ziņā bija vēlme rakstīt. Mūzikas komponēšana atnāca daudz vēlāk.”

Nosliece uz rakstīšanu, domājams, mantota no ģimenes, kurā bijuši daudzi literārās vides cilvēki – gan mamma – redaktore un grāmatu izdevēja Anna Šmite, gan vecmamma Anitra Pārupe, kas 2012. gadā ieguvusi “Zelta ābeles” balvu par mūža ieguldījumu rediģēšanā. Vienīgais komponists Gundegas dzimtā bija viņas represētais vectēvs Aleksandrs Saliņš. Interesanti, ka meitenes pievēršanos mūzikai iedvesmoja vectēva Amerikas radi un arī amerikāņu mūzika. Aleksandra brāļa, trimdas dzejnieka Gunāra Saliņa, ģimene padomju laikā regulāri sūtīja uz dzimteni plates.

“Tur bija laikmetīgā mūzika, klasika, jaunākais roks, kas padomijā nebija pieejams. Mums bija izveidojies jau solīds vinila plašu krājums…,” atminas Gundega. “Un viena plate bija ar Džordža Krama mūziku – Ancient Voices of Children. Atceros, ka es kā bērns, man bija kādi deviņi gadi, to plati uzliku, un kā mani tā fascinēja! – Ne es zināju, ko nozīmē šis nosaukums angliski, nedz arī kaut ko par komponistu. Bet tas man bija pavērsiena punkts. Krams ir mistiķis, burvis skaņās, kurš meklē saknes zemapziņas dzīlēs – intīms, personisks, dziļš…”

Pasaules mūzikas vēsturē Džordžs Krams iegājis kā radikāli jaunu tembra nokrāsu meklētājs, kura darbos gan instruments, gan cilvēka balss bieži ieskanas netradicionāli. Tieši šādus meklējumus varam saklausīt arī Gundegas mūzikā.

Pēc dzelzs priekškara krišanas. Pirmie iespaidi ārzemēs un studiju sākums Latvijā

Gundegai iespēja doties ceļojumos uz Rietumu pasauli pirmoreiz pavērās pagājušā gadsimta 90. gados. Pirmais bija brauciens uz Nīderlandi kopā ar Latvijas izdevniecību darbinieku jaukto kori “Burtnieks” 1991. gadā – meitenei toreiz bija četrpadsmit gadu, un šajā korī viņa dziedāja kopā gan ar mammu, arī izdevniecības darbinieci, gan māsu Ievu. Gundegai ceļojums palicis atmiņā ar divu pasauļu sadzīvisko kontrastu:

“Kā izbrauc ar autobusu no Austrumvācijas, tā pēkšņi viss sāk ievizēties dažādās krāsās. Es biju pat šokā no tā, kā izskatījās benzīna tanki – jā, apmēram līdzīgi, kā tagad pie mums, bet es to pirmoreiz redzēju. Un visas tās neona gaismas, reklāmas mani fascinēja; tur, protams, dabūju savus kārotos banānus, pirmoreiz pagaršoju jogurtu. Pēc tam, ja godīgi, bija duāla sajūta. No vienas puses, kad atbraucām, uznāca tādi laimes uzplūdi, ka esmu atpakaļ mājās: kā es mīlu šos lauku ceļus, pat katru akmenīti gribas apmīļot… Bet pilsētā viss “padomju mantojums” šķita tik nolaists, pelēcīgs… Katrā ziņā nebūt nebija tā, ka ierauga ārzemēs kaut ko jaunu, skaistu, gribas pacelt cepuri un laisties prom.”

Nākamais ceļojums ar kori veda uz Grieķiju – vēl bez kādas nojautas, ka tā kādreiz būs Gundegas mītnes zeme. “Novembris, Latvijā ledains aukstums, bet tur – plus 25 grādi, peldējāmies jūrā… No tā brīža kaut kas Grieķijā aizķērās, likās; jā, tā ir tā zeme, ko gribētos vēl tā dziļāk izpētīt,” viņa atceras.

90. gadi ir arī laiks, kad Gundega uzsāka mācības Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Kompozīciju viņa apguva pie Tamāras Kalnas – slavenās dziedātājas Ingas Kalnas mātes. Šajā laikā Gundegas skaņdarbs pirmoreiz tika izpildīts koncertā. Zīmīgi, ka šī debija notika nevis Rīgā, bet ASV. Jaundarbs bija dziesma “Lietū” ar trimdas dzejnieka, komponistes vectēva brāļa Gunara Saliņa vārdiem. To dziedāja viņa meita, pazīstamā dziedātāja un aktrise Laila Saliņa. Kā vēsta avīze “Laiks”, viņas priekšnesums izskanēja patīkami samtainā tembrā ar sulīgiem zemajiem toņiem.[2]

Vēl viena saikne ar Ameriku bija pasniedzējs, kas “Mediņu” periodā piesaistīja meiteni gan ar personības šarmu, gan spēcīgo, savdabīgo mūziķa talantu. Tas bija Filadelfijā dzimušais Imants Mežaraups, kas 90. gadu otrajā pusē bija uzsācis darba gaitas senču dzimtenē. Iepriekš ASV latviešu sabiedrībā viņš jau bija iemantojis slavu kā viens no daudzsološākajiem jaunajiem mūziķiem. Imants vadīja Gundegas diplomdarbu (“Manuela de Faljas “Naktis Spānijas dārzos”: orķestrācija un harmonija”), bet drīz vien abu starpā dzima dziļākas jūtas. Likumsakarīgi sekoja saderināšanās un laulība.

1998. gadā Gundega uzsāka studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un paguva pabeigt trīs semestrus, kad jaunajā ģimenē pieteicās mazulis. Bija jāizlemj, kur viņam būs augt – tēta vai mammas dzimtenē?

“Nebija tā, ka Imants vēlējās braukt uz Ameriku – drīzāk es gribēju aiz sava avantūristiskā gara,” stāsta Gundega. “Šeit viņam piedāvāja lielos apjomos mācīt angļu valodu ar muzikālu novirzienu, ko viņš, protams, varēja darīt, bet viņš to negribēja… Imants vēlējās mācīt mūzikas priekšmetus. Viņš jutās nelaimīgs un sāka meklēt iespējas – ja nu kaut kas paveras ASV. Tā patiesi notika – viņam tika piedāvāts darbs vidusskolā Vilmingtonā, un tad es teicu: klausies, braucam! ”

Nebija gan domas par pastāvīgu dzīvi Amerikā vai radošās karjeras uzsākšanu šajā zemē. Gundega vēlējās turpmākajos divos gados koncentrēties gaidāmā mazuļa audzināšanai, bet bija gatava vienlaikus gūt interesantu jaunu pieredzi.

Amerika. Cerības, vilšanās un rūdījums

Filadelfijā pavadītos divus gadus (2000–2002) komponiste atceras ar dalītām jūtām. Amerikāniskais sadzīves komunikācijas veids, lai arī ārēji draudzīgs, šķitis svešs viņas būtībai:

“Kāds cilvēks ārkārtīgi sajūsmināti nāk ar tevi runāties, bet nākamajā brīdī viņš var tev uzgriezt muguru un vispār tevi aizmirst. Mums ir otrādi: vari būt pieklājīgs, bet vienlaikus distancēts, toties, kad izrādi par kādu interesi, tā ir daudz nopietnāka…”

Ilgas pēc dzimtenes bija tik spēcīgas, ka brīžam likās: “Es jūtos kā bez gaisa… Tā gribas braukt uz Latviju!” Taču bieži viņa apmeklēt dzimteni nevarēja, jo biļetes bija dārgas.

Neraugoties uz piedzīvoto vilšanos, atmiņā palicis arī daudz kas pozitīvs. Gundega ar sirsnību atceras Amerikas tautiešus. Bija daudz jauku tikšanos ar vietējo latviešu sabiedrību, arī radus Saliņus varēja satikt biežāk. Interesanta bijusi iesaiste latviešu draudzes darbā Filadelfijas Sv. Jāņa baznīcā:

“Apguvu nedaudz ērģeļspēli, apmēram gadu svētdienās spēlēju dievkalpojumos. Tas man sagādāja gandarījumu un piepildījumu līdzās mājas dzīvei, ka tomēr iemācos kaut ko jaunu… Kaut arī ne laikmetīgajā mūzikā.”

Spilgtā atmiņā palikuši koncerti Filadelfijas filharmonijā ar tās izcilo orķestri, kas atskaņojis Bartoka mūziku, un koncertzāli milzīga čella formā. Patika pirmatnējā daba nacionālajos parkos – izbraucienos uz tiem Gundega jutusies līdzīgi kā Latvijas laukos un mežos. Taču pats skaistākais Amerikas piedzīvojums bija dēliņa Andreja audzināšana. Komponiste atzīst, ka šai ziņā viņa, iespējams, atšķiras no daudzām radošām sievietēm:

“Kādreiz ir tādas šaubas. Nu, jā, būs jāaudzina, nebūs laika, kur paliks māksla… Man bija otrādi: radošās maņas atvērās, es paliku labāka gan kā cilvēks, gan kā komponiste.”

Tieši Andreja piedzimšanai veltīts Amerikā tapušais jaundarbs “Atnākot” (2000). Tas tika rakstīts Latvijas ansamblim Altera veritas, ar ko komponiste bija uzsākusi sadarbību jau iepriekš, esot Rīgā. Šī ansambļa dalībnieki bija ieinteresēti neparastu skanisko efektu meklējumos – piemēram, vēl Gundegai Rīgā esot, “koklētāja Anda[3] atļāva uz kādām pāris stundām palikt klasē ar kokli, paeksperimentēt. Tad es pati atradu daudzus jaunus paņēmienus… Sapratu, ka rezultāts ir labs.” Taču tagad, sacerot skaņdarbu Amerikā, nebija iespējama jelkāda sadarbība ar izpildītājiem dzimtenē, jo „zooma jau toreiz nebija“. Tas visai atšķīrās no Latvijā pierastās prakses: „Tu uzskicē, ej pie mūziķa, viņš nospēlē, tu pakoriģē notāciju…” Vajadzēja izstrādāt citu pieeju – notācija bija jānoslīpē līdz perfekcijai, lai mūziķiem bez liekiem vārdiem būtu skaidra iecere. Tā kā Gundegas darbos tiek izmantoti daudzi netradicionāli skaņveides paņēmieni, tas nepavisam nebija viegli. Palīdzēja iepazīšanās ar dzīvesbiedra pieredzi. “Viņam tā perfekcija piemita – brīnišķīgs rokraksts, kaligrāfiski izrakstīta dinamika, līgas, visas sīkās nianses. Tad arī studēju Imanta partitūras gluži kā tādu brīnumu, klausījos ierakstus.”

Jaunās notācijas studiju rezultāts atspoguļojas arī miniatūrā flautai “Mazs sapņojums”. Tā tapusi pēdējā Amerikas gadā, taču sacerēta, viesojoties Latvijā, jauno komponistu nometnē Ogrē 2002. gada augustā. Nometnes konkursā “Mazs sapņojums” ieguva pirmo vietu. Pēc vēl viena brauciena uz Filadelfiju, 2002. gada rudenī, Gundegas Amerikas periods noslēdzās. Viņa ar dēliņu atgriezās Latvijā. Rezumējot Amerikas gadus, Gundega secina, ka tie daudz ko iemācīja:

“Kā jau teicu, bērnībā es biju ļoti sapņaina – nemācēju ne plānot laiku, ne saprast, kā darbiņus paveikt. Tagad, īpaši rūpējoties par bērnu, es to iemācījos; un viss sāka salikties pa vietām.” Tieši Amerikā komponiste guva pirmo rūdījumu, kas pēc atgriešanās palīdzēja viņai iekļauties visās laikmetīgās mūzikas dzīves norisēs un atrasties tās kūsājošajā epicentrā.

Atkal Latvija – šķietami uz palikšanu, bet…

Atgriežoties Latvijā, Gundega atjaunoja iepriekš pārtrauktās studijas Mūzikas akadēmijā. Bija sajūta, ka profesionālā ziņā viss jāsāk teju no nulles, bet “es arī sāku ar lielu jaudu, iegāju atpakaļ sliedēs un vēl nodomāju: tagad nekur ārpus Latvijas vairs nebraukšu uz ilgu laiku!” 2005. gadā tika iegūts bakalaura, pēc tam maģistra (2007) un visbeidzot arī doktora grāds (2013). Mobilitāte studiju procesā bija krietni lielāka nekā pirms Amerikas perioda, un arī Gundega pabija gan Erasmus programmā Somijā, gan daudzās meistarklasēs, turklāt iedvesmoja ne vien pasniedzēji, bet arī svešo zemju ainavas. Īpaši skaistā atmiņā palikusi De Villecroze Vasaras akadēmija 2004. gadā Francijas dienvidos:

“Šķita, ka daba ir kā izkāpusi no Van Goga gleznām – cipreses, kviešu lauki… Tas bija apmēram tajā laikā, kad rakstīju ciklu “Skatoties… sapņojot…” pēc viņa gleznu motīviem. Lai gan no sākuma bija cikls, bet, kad aizbraucu uz Franciju, es sapratu – tā arī tur izskatās, kā Van Goga gleznās!”

Tieši ar Franciju saistās arī nākamais pavērsiens Gundegas Šmites dzīvē. Meistarklasēs Mecā 2011. gadā viņa iepazina savu tagadējo vīru, grieķu komponistu Dimitri Maronidi:

“Vēlējāmies būt kopā, bet apstākļi tai brīdī bija tādi, ka nevis viņš varētu pārcelties uz Latviju, bet man būtu jāpārceļas uz Grieķiju. Tas man bija milzīgs pārdomu brīdis: vai tiešām, it kā pat negribas atkal mainīt dzīvi… Jo tieši tolaik bija sajūta, ka viss sāk pārliecinoši virzīties, nostabilizēties: doktorantūra tikpat kā uzveikta, saņemts arī darba piedāvājums no Mūzikas akadēmijas. Bet tā arī ir, ka kādreiz pēkšņi dzīve pavērš visu citā virzienā.”

Šo pavērsienu komponiste savulaik intervijā avīzei “Diena“ formulējusi pavisam lakoniski: “uzvarēja mīlestība.”[4] Tā sākās jauns dzīves posms, kas turpinās joprojām.

Grieķija. Daba, vēsture un cilvēki

“Faktiski man nav tādas sajūtas, ka es būtu pārcēlusies uz Grieķiju. Man drīzāk patīk domāt, ka dzīvoju divās zemēs pamīšus,” atzīst Gundega. Šo sajūtu palīdz uzturēt biežie Latvijas apciemojumi, vasarā pat pāris mēneši, kas tiek pavadīti dzimtas mājās Jelgavā, Lielupes krastā. To sekmē arī darbs Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur Gundega ir pirmsācēja attālinātu lekciju lasīšanā – to viņa praktizē jau kopš pārcelšanās uz Grieķiju 2012. gadā:

“Esmu pateicīga toreizējam katedras vadītājam Jānim Kudiņam, ka viņš man uzticējās, kad teicu: būs taču labi! Toreiz jau šāds videolekciju formāts nepavisam vēl nebija pierasts… Tātad jau ilgi pirms kovida mans attālinātais formāts darbojās uz pilnu jaudu, tagad esmu vēl to izkopusi.”

Gundegas vīrs Dimitris Maronidis ir Saloniku Universitātes profesors – mūzikas tehnoloģiju, polifonijas u. c. priekšmetu pasniedzējs. Dēls Andrejs (nu jau 22 gadi) skolojas Edinburgas Universitātē un pavisam drīz iegūs inženiera ķīmiķa specialitāti. Savukārt pati Gundega strādā starptautiskā privātskolā pusslodzes darbu kā mūzikas skolotāja, kas ir viņas sirdslieta, un pietiekami daudz laika paliek arī komponēšanai. “Man ir brīvas pēcpusdienas un vēl četras nedēļas dienas. Beidzot man ir pietiekami daudz laika radošajam darbam,” viņa teic jau citētajā intervijā laikrakstam “Diena”.[5]

Radošā darba jomā māksliniecei jau ir izstrādājusies sava rutīna, kurā Grieķijai un Latvijai ir atšķirīga vieta. Saloniki ir ideāla rezidence komponēšanai. Iedvesmoties palīdz gan pīniju un ciprešu mežs turpat kaimiņos, gan arī balkondārzs, kurā aug citronkoks, olīvkoks un zied rozes. Tomēr tie, kuriem ir iespēja sacerēto novērtēt, visbiežāk ir Latvijas vai citu zemju klausītāji, bet ne grieķi:

“Te nepieciešama neliela modulācija, paskaidrojot kontekstu: Grieķijā ir diezgan bēdīgi ar laikmetīgo kompozīciju atskaņojumiem. Reizēm mēs, Latvijas komponisti, sūdzamies, ka Kultūrkapitāla fonds nedod pietiekami lielu atbalstu, bet Grieķijā valsts atbalsta jaunradei būtībā nav, ir tikai privātie fondi.”

Māksliniecei ir arī savs skaidrojums, kāpēc tā. Latvija kā jauna valsts būvē savu identitāti, bet Grieķija pasaulei sevi prezentē tieši caur seno kultūru, tāpēc liels finansējums tiek ieguldīts visā, kas saistīts ar to, piemēram, muzejos un arheoloģijā. “Māksliniekam Latvijā ir izdevīgi būt, jo no tevis sagaida tieši jaunradi; to sapratu un novērtēju ar ģeogrāfisku distanci,” komponiste rezumē.

Lai arī Gundegas skaņdarbi lielākoties netiek rakstīti koncertizpildījumam Grieķijā, tomēr grieķu kultūra viņu ietekmējusi spēcīgi un daudzveidīgi. Var izdalīt pat vairākus ietekmes laukus.

Daba

Komponiste labprāt atsaucas uz amerikāņa Džordža Krama teikto – skaņraža stilu ietekmē vide, kurā viņš ir uzaudzis. Piemēram, pašam Kramam tā ir Rietumvirdžīnija – lielu, skaistu kalnu un ieleju valstība, un “viņa mūzikā tiešām ir tie atbalsu efekti. Piemēram, latviešu mūzikā tas nav izteikti, tur vairāk tādas līdzenuma noskaņas…” Šķiet, ka jo īpaši to var attiecināt uz novadu, kur atrodas Gundegas dzimtas mājas – Lielupes krastu Jelgavā.

Arī Grieķija ir kalnaina zeme. Kalnos kāpšana šeit kļuvusi par vienu no Gundegas iemīļotākajām nodarbēm, un tā iespaido arī viņas jaunradi. Pati komponiste ir secinājusi: “Es arī jutu: mana mūzika līdz tam bija vairāk horizontāla, slāņos būvēta; bet pēkšņi tajā sāka arī vertikāle spilgtāk parādīties – kalni, cikāžu balsis, izteiktāki un spilgtāki kontrasti. To man arī daži draugi teikuši: jā, tu esi mainījusies mūzikā, kopš tu esi Grieķijā.”

Cikāžu balsis Gundegas mūzikā var saklausīt daudzviet, un to atveidam komponiste izmantojusi maksimāli augstu reģistru ar īpašu, klusi trīsošu stīginstrumentu skaņu (tremolo vai picikato). Vēl viens iedvesmas avots ir jūra. Gundegas dzīvesvieta Salonikos, Ziemeļgrieķijā, atrodas ļoti tuvu Halkidiki pussalai, kuru viņa ar ģimeni bieži apmeklē. Pludmale ir pārsvarā akmeņaina, bet akmeņi paši reizēm līdzinās teju vai modernajām skulptūrām. Savukārt ūdens neskaitāmās nokrāsas atšķiras no Baltijas jūrai raksturīgajām. “Diezgan apzināti es šos iespaidus mēģināju atainot “Akordeona koncertā” – tur ir gan kalni, gan caurspīdīgā, zili zaļā jūra…”

Komponistes spēcīgā vizuālā iztēle, iespējams, pārmantota no tēta, arhitekta Valda Šmita. Stāstot par savu sacerēšanas metodi, viņa atzīst, ka skaņdarbu skicēs bieži izmanto krāsas, un katra no tām asociējas ar kādu instrumenta spēles paņēmienu. “Man ir krāsu dzirde – ne tāda tipiska, ka vienmēr dzirdētu dodiēz kā gaiši zilu vai tamlīdzīgi. Bet kaut kas ir ar to sinestēziju: kad es klausos mūziku, tā man parādās formās, ģeometriskās figūrās un krāsās…“

Folklora, mīti, vēsturiski nostāsti

Pirmā saskare ar grieķu mītiem Gundegai bija agrīnajos pusaudžu gados. Ģimenes bibliotēkā tie glabājās skaistā sējumā – 20. gadsimta 50. gadu izdevumā. Komponiste atzīst, ka jau tad lasīja tos ar īstu azartu, bet tagad, citā personības brieduma stadijā, viņa mītos saskata arī kaut ko arhetipisku. To iespaidā tapusi simfoniskā kompozīcija “ΙΩ. Rītausmas dieve Ēosa”, par ko saņemta “Lielā mūzikas balva 2019”. Gaismas tēma komponistei bijusi tuva vienmēr:

“Patiesībā šis skaņdarbs nav impresionistisks fiziskas rītausmas dabā atveids, bet drīzāk uztverams simboliskā nozīmē. Arī Autortiesību bezgalības balvu, ko man piešķīra nu jau vairāk kā pirms desmit gadiem, saņēmu par skaņdarbu “Gaisma meklē gaismu”.”[6]

Savukārt Akordeona koncerta trešo daļu iedvesmojis vēsturisks notikums. Tā muzikālajam atainojumam komponiste izraudzījusies grieķu tautas dejas citātu, un kontekstu vēl jo dramatiskāku vērš mūsdienu pasaules notikumi. Stāsts ir par Grieķijas kalnu ciematu, kam 1803. gadā uzbruka turku iekarotāji. Lai izvairītos no nokļūšanas gūstā, sievietes un bērni izpildīja rituālu deju. Tā beidzās ar labprātīgu došanos nāvē – viens pēc otra viņi leca lejā no Zālongo klints. “Tur joprojām ir piemineklis uzstādīts. Tas stāsts mani tā iespaidoja, ka es nolēmu Koncertā ievīt tautas mūziku, kurai nāk virsū cits materiāls – kā tāds ļauns spēks, kas taisās pirmo apēst, bet galu galā brīvības sajūta ir tā, kas uzvar,” par šīs skaņdarba daļas ieceri stāsta komponiste.

Grieķu dejas viņai ir viens no tuvākajiem šīs zemes folkloras žanriem, un arī pašai ir sapnis iesaistīties kādā deju grupā. Intervijā laikrakstam “Diena” Gundega to pamato šādi: “Tās ir [..] tik interesantas! Asimetriskie, neregulārie ritmi un kustības reizēm šķiet kā Igora Stravinska mūzika. Grieķu deju soļi ir sarežģīti kā Fibonači skaitļu rinda – trīs soļi turp, divi atpakaļ, izklupiens – visu laiku ir kaut kas jauns.”[7]

Grieķi – impulss Gundegas rakstnieces talanta izpausmēm

Grieķu komunikācijas veids, komponistes skatījumā, ir visai atšķirīgs gan no Latvijā pieņemtā, gan savulaik Amerikā novērotā:

“Grieķi ir ļoti atvērti, draudzīgi, bet viņiem tas tiešām nāk no sirds dziļumiem. Tu vari ieiet veikalā – tur joprojām ir tie mazie veikaliņi, kur saimnieks ir arī pārdevējs, viņš pat tevi sāks uzreiz “uz tu” uzrunāt. Es samulstu, jo tas man ir nepierasti, un domāju: vai tad es viņu uz jūs turpināšu? Tad es to jūs nometu un saku tu. Un, protams, ja tam grieķim ir slikts garastāvoklis, viņš arī būs īgns un necentīsies būt pieklājīgs, laipns. Kaut kā tu vari uzticēties tai komunikācijai; kā tas cilvēks uzvedas, tā viņš arī jūtas.”

Gundega secina, ka viņai, tāpat kā Grieķijas iedzīvotājiem, ļoti svarīgs ir saules faktors. “Tajos mēnešos, kad karsts, es pati tāda palieku – atslābināta, mierīga, varbūt ne fokusēta darbiem, jo ir grūti pastrādāt,” viņa stāsta. “Bet saules faktors rada arī lielāku laimes sajūtu.”

Šai kontekstā atgādinu komponistei viņas skolotāja, profesora Pētera Plakida grieķu saknes. Viņš pats intervijā žurnālam “Dziesmusvētki” savulaik teicis: “Reiz biju Grieķijā. Tur valdīja tāds haoss, tāds slinkums, viss sākās ar nokavēšanos, ritēja nesteidzīgi… Tas man likās tik mīļi un simpātiski, ka laikam gan kāda radniecīga saite būs.”[8] Gundega labprāt piekrīt: “Esot Grieķijā, es saprotu, ka Pēterim tiešām ir gēnos klātesošs tas grieķiskais. Viņš vienmēr ir bijis tas atbrīvotais, nesteidzīgais, mirkli izbaudošais …. Vislabākajā vārda nozīmē – grieķis.”

Tieši Grieķijā atklājies vēl viens Gundegas Šmites aicinājums – vēlme izteikties īsprozā. Savā ziņā tā sasaucas ar literārajiem eksperimentiem bērnībā un arī attieksmi pret kompozīciju: “Arī tur man sev pašai ļoti svarīgs ir naratīvs, ko es it kā iztulkoju. Tādas abstraktas mūzikas man īstenībā nav.”

Sākumā Gundega Grieķijā rakstījusi dienasgrāmatu, pat nedomājot par publicēšanas iespējām. Pamazām šī nodarbe aizrāvusi arvien vairāk, un to rosinājusi līdzdalība vairākās literārās darbnīcās Latvijā. Rezultātā tapis divdesmit portretminiatūru krājums “Grieķu svīta”, ko laikposmā ap 2022./2023. gada miju plāno izdot Jāņa Rozes apgāds. Gundega atzīst, ka skices vien daļēji saglabājušas savu sākotnēji autobiogrāfisko ievirzi, jo likušas raisīties arī viņas rakstnieces fantāzijai. Autore stāsta:

“Tās miniatūras ir par cilvēkiem, grieķiem – cepēju beķerejā, šoferi, pensionāru, mājsaimnieci un tamlīdzīgi. Katram no viņiem dzīvē svarīga loma ir mūzikai, tādā kontekstā esmu viņus satikusi. Tātad mūzikas stīdziņa visam ir cauri. Ļoti dažāda – no roka līdz tradicionālajai mūzikai un avangardam. Taču neviens no tiem, kas aprakstīti, nav profesionāls mūziķis.”

Jaunrades impulss – arī nostalģija pēc dzimtenes

Kaut arī Gundegai patīk grieķu saule, viņai Grieķijā pietrūkst divu aukstāko gadalaiku. Par to komponiste savulaik stāstījusi intervijā Latvijas Radio 1: “Pirmos divus gadus es īpaši rudeņos cīnījos ar ļoti spēcīgu nostalģiju, man vienkārši pietrūka Latvijas rudens lapu smaržas. Jo tur Grieķijā [..] krāsainais, jeb pareizāk sakot, dzeltenais gadalaiks ir vasara, kad lapas vienkārši sakalst un vienkārši nokrīt.” Rudenī turpretī valda mūžzaļo augu krāsas – nav ne sārto kļavas lapu, ne rudenīgā lietus.[9] Intervijā laikrakstam “Diena” Gundega turpina šo domu, stāstot par savu Latvijas apmeklējumu 2016. gada novembrī: “Šoreiz man ir veicies pēc saulaina rudens iebraukt baltā, sniegotā ziemā. [..] Tāds skaistums! Grieķijā saule būs, bet šī spožā sniega baltuma nebūs. Ja kādreiz snidzis kaut vai pusstundu, tiek izsludināta sniega diena – skolās stundas tiek atceltas, un satiksme apstājas.”[10]

Vai nostalģija pēc Latvijas iespaido arī Gundegas Šmites jaunradi? Izrādās, jā – visdrīzāk par to varam pateikties viņas rakstnieces talanta uzplaukumam, jo pašu vēlmi rakstīt dienasgrāmatu un pēcāk īsprozu tieši Grieķijā autore pamato šādi: “Es domāju, ka man pietrūka savas dzimtās valodas visapkārt. Tā varbūt tāda hipotēze, bet man bija ļoti spēcīga iekšēja nepieciešamība izteikties latviski.”

Arī Gundegas skaņdarbu klāstu Grieķijā papildinājuši vairāki latviešu folklorā sakņoti opusi. “Reizēm vajag ieņemt distances pozīciju, lai saprastu, kas ir tuvs un dārgs. Kad esi tajā iekšā, pats nemaz nesaproti. Pēdējos piecos gados man ir dziļa iekšēja nepieciešamība lietot dainu tekstus. Un man patīk pašai komponēt melodijas, kas ir radniecīgas tam arhaiskajam melosam.” Šāda pieeja folklorai atspoguļojas gan audiovizuālajā dainu kamermistērijā “Es, karā aiziedams…”, gan topošā ciklā, kas tiek rakstīts baritonam Paulam Berkoldam un pianistam Jurim Žvikovam, arī “Sešās fantāzijās par latviešu tautasdziesmām” klavieru kvartetam Quadra un citos darbos. Viens no piemēriem ir koru vidū popularitāti iemantojusī “Akmens dziesma” ar tautasdziesmas vārdiem (2014); tā veltīta bijušā dzīvesdrauga Imanta Mežaraupa piemiņai.

Cik unikālas vai tipiskas ir Gundegas Šmites ģeogrāfiski dažādās dzīves gaitas? Jāatzīst, ka mūziķi jau izsenis bijuši krietni lielāki ceļotāji nekā citu mākslu pārstāvji. Orlando di Laso pazīstams arī kā Rolands de Lasus (Roland de Lassus), Jans Ladislavs Duseks – kā Johans Ludvigs Duseks (Johann Ludwig Dussek), Ferencs Lists – kā Francis Lists (Franz Liszt)… – tie ir tikai daži piemēri, kur pasaules muzikoloģijā pastāv atšķirīgas komponistu vārdu pieraksta tradīcijas atkarībā no tā, vai gribam vairāk uzsvērt viņa saikni ar dzimto zemi, vai arī ieguldījumu mītnes zemes kultūrā. Gundegas gadījumā gan tāda problēma nepastāv – visos jaunrades periodos viņai primārā bijusi piederība Latvijai. Drīzāk varētu būt vietā salīdzinājums ar tiem latvju komponistiem (piem., Jāzepu Vītolu, Jurjānu Andreju), kas jau 19./20. gs mijā dzīvoja un strādāja ārpus dzimtenes. Vienlaikus viņi paspēja dzīvi reaģēt uz visiem latviešu mūzikas notikumiem – dziesmu svētkiem un jaundarbu koncertiem, gan attālināti iesaistoties to organizācijā, gan apmeklējot tos klātienē. Tikpat klātesoša Latvijas mūzikas norisēs ir Gundega Šmite. Viņas motivācija mītnes zemju izvēlei bijusi citāda nekā iepriekšminētajiem meistariem, sievišķīgāka – drīzāk personiskās dzīves, ne karjeras iespēju noteikta. Taču arī šajā gadījumā “svešā zemē augušās rozes”, tēlaini izsakoties, ienesušas jaunu, savdabīgu krāsu un smaržu mūsdienu latviešu mūzikā.

[1] Šeit un turpmāk citāti, kuriem nav minētas atsauces, aizgūti no raksta autores intervijas ar komponisti 2022. gadā.

[2] Akerberga, Ilze. Saistošs koncerts svētkos vašingtoniešiem. Laiks, 1994, 7. decembris.

[3] Toreiz Zaborovska, tagad Eglīte.

[4] Gundega Šmite. “Uzvarēja mīlestība.” Intervija Inesei Lūsiņai. Diena (pielikums Kultūras Diena), 2016. gada 16. novembris.

[5] Turpat.

[6] Gundega Šmite. “Rītausmas iedvesmota”. Intervija Vitai Kraujai. Latvijas Avīze, 2020. gada 18. marts.

[7] Gundega Šmite. “Uzvarēja mīlestība.” Intervija Inesei Lūsiņai. Diena (pielikums Kultūras Diena), 2016. gada 16. novembris.

[8] Pēteris Plakidis. “Vientuļnieks ar grieķisko uzvārdu”. Intervija Lienei Jakovļevai. Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide. 1997. gads, 3./4. nr., 76. lpp.

[9] Ilze Medne. “Komponiste Gundega Šmite: skaņa vārds un klusums paver bezgalīgas iespējas.” Latvijas Radio 1: raidījums 2017. gada 15. oktobrī.

[10] Gundega Šmite. “Uzvarēja mīlestība.” Intervija Inesei Lūsiņai. Diena (pielikums Kultūras Diena), 2016. gada 16. novembris.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Komponistes Gundegas Šmites dzīves un jaunrades ģeogrāfija

Dalīties!