Komponiste Lūcija Garūta 1933.gadā. Foto: nezināms. RTMM_53495.

No kreisās: Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un Lūcija Garūta 1930.gadu beigās. Foto: nezināms. RTMM_447242.

Oļģerts Kreišmanis un Lūcija Garūta 1920. gadu beigās. Foto: A.Zvirbuls, Rīga. RTMM_521123.

Lūcijas Garūtas raksts “Steinway klavieru ilgskaņu pedāļa lietošanas iespējamība”, “Mūzikas Apskats”, Nr.6, 1933. gads.

Skaitliski neliels ir latviešu mūziķu pulciņš, kas Latvijas Konservatorijā absolvējis gan kompozīcijas, gan klavieru klases, koncertos visai bieži atskaņojot savus darbus – Arvīds Žilinskis, Lauma Reinholde, Pēteris Plakidis. Un, protams, Lūcija Garūta, jo tieši viņas koncertdarbība starpkaru Latvijā bija visaktīvākā un visplašākā, sniedzot gan solokoncertus, gan arī veicot koncertmeistares pienākumus.

“Ne starp vecajiem, ne jaunajiem latviešu komponistiem neatradīsim otru tik subjektīvi lirisku talantu kā Garūtu Lūciju. Arī Dārziņš bij liriķis par excellence, bet no tā Garūtu Lūcija atšķiras ar savu skaņdarbu šauro subjektīvismu. Dārziņa lira dziļi iejūtīga un brīnišķi atbalso citu emocijas („Mātes dziesmiņa”, „Vēl tu rozes plūc” u.c.), viņa lirika objektīva, apskaidrota. Garūta, turpretim, smeļ tikai no sevis. Ja Dārziņa radošo „es” varētu salīdzināt ar ezeru, kas uzņem sevī no daudziem avotiem urdzošus strautiņus un to ūdeņiem liek izplūst no sevis mierīgā upē, tad Garūta ir tāds avots, kas mierīgi urdz, kūsā, mutuļo un burbuļus mezdams aizlīkumo pa šauru oļainu gultni tālāk,” raksta Jēkabs Graubiņš žurnālā „Daugava” pēc 1929.gadā notikušā Lūcijas Garūtas trešā kompozīciju vakara.

Lūcijas Garūtas skaņdarbu pūrs aptver dažādus žanrus – no klavieru etīdes un solodziesmas (un to ir visvairāk) līdz operai un simfoniskām partitūrām. Lai arī dažādi ir šo darbu rašanās apstākļi un cēloņi, tomēr lielākajai daļai ir kas vienojošs – tās ir komponistes pārdzīvoto emociju atbalsis mūzikā, ko ietekmējuši vairāki spēcīgu pārdzīvojumu viļņi.

Viens no tiem saistīts ar viņas izsapņoto nākotnes cilvēku, spārnoto, lidojošo cilvēku (solodziesmas „Nākotnes cilvēks”, „Kaija brīnišķā”, opera „Sidrabotais putns”, kantāte „Viņš lido”). Otrs – ar komponistei tuvajiem cilvēkiem un viņu aiziešanu. 1921.gadā rakstītās “Variācijas fa-diez minorā” veltītas drauga un studiju biedra, topošā komponista Ādolfa Komisāra piemiņai. 1951. gadā pāragri mirušās māsasmeitas Lailas Reinvaldes piemiņai top “Koncerts klavierēm ar orķestri” (komponēts pēc Alfrēda Kalniņa ierosmes). Trešais saistīts ar tautas likteņiem Otrā pasaules kara laikā (kantāte „Dievs, Tava zeme deg!”), – solodziesmas veltītas izsūtītajiem un tēvijai (galvenokārt ar Andreja Eglīša dzeju).

Lūcijas Garūtas darbu tapšanas aizkulises savā rakstā atklāj Jēkabs Graubiņš:

„Pirmais iekšēji apjausts skaņu komplekss vai melodisks gājiens, lai tas būtu parasts, daudz lietāts vai arī mazāk dzirdēts, Garūtai ir izšķirošais. Komponiste nevar no tā vairs atteikties, jo grib palikt patiesa, sev uzticīga. Es labi atceros, cik nelaimīga bij tagadējā komponiste, citkārt mana speciālteorijas klases kollēga pie prof. Vītola, kad pēdējais lika šo vai to izlabot, pārtaisīt (pa lielākajai daļai formas labā) uzrādītajos darbos. „Kā lai pārtaisu, kad tas man no paša sākuma tā ieskanējis ausis!” teica bēdīgi jaunā autore. Dzīvu fantāziju apbalvota, tehniski izglītota komponiste un pianiste, Garūta ir ļoti laba improvizātore, momentāni realizēdama uz klavierēm to, kas tai „ieskan ausīs”. Un fenomenālā muzikālā atmiņa (visu koncerta programmu — arī pavadījumus — Garūta spēlē no galvas!) palīdz komponistei visu to atcerēties arī pēc ilgāka laika. Bez lielākām radīšanas mokām dzimušā mūzika, zināms, patiesi atspoguļo autores dvēseles trīsas. To vajag tikai uzrakstīt (tas, cik atceros, atkal komponistei daudz grūtāks darbs nekā pašas mūzikas radīšana), lai darītu pieejamu atskaņotājam.”

Diemžēl ne visus savus skaņdarbus komponiste bija fiksējusi uz nošpapīra. Reizēm darbs bija tikai ieskicēts, un, koncertos spēlējot, izpildījums tika papildināts ar jaunām niansēm. Ja darbu nepierakstīja, tas pēc kāda laika pagaisa no komponistes atmiņas. Tā tas gandrīz notika ar “Steinway & Sons” klavieru trešajam pedālim rakstītajām etīdēm – visneparastākajiem Lūcijas Garūtas skaņdarbiem, kas sacerēti 1933.gadā, bet pierakstīti tikai pēc trīsdesmit gadiem.

Komponistei ļoti paticis pie klavierēm improvizēt. Kad viņas īpašumā nonācis modernais firmas “Steinway & Sons” kamerflīģelis, Lūcija Garūta sākusi pētīt jaunā instrumenta tehniskās iespējas un atklājusi jaunas, līdz šim nezināmas skaņu pasaules. Klavierēm parasti ir divi pedāļi (viens skaņu paildzina, otrs noklusina), bet uzlabotām un modernām, kādas bija šīs, – jau trīs pedāļi. Lūcija Garūta tik ļoti sajūsminājās par skaniskajām iespējām, ko pavēra trešā (ilgskaņu; arī sostenuto) pedāļa lietošana, ka sarakstīja tām četrus skaņdarbus – “Sēru meldija”, “Zvani”, “Teika” un “Traucētā lūgšana”. Tā kā ikvienā no tām ir izmantots kāds noteikts ilgskaņas tehnikas paņēmiens, tie tika nosaukti par etīdēm, kaut patiesībā tie ir četri nelieli tēlojumi. Komponiste regulāri šos skaņdarbus atskaņoja koncertos, bet žurnālā “Mūzikas Apskats” 1933. gada aprīlī publicēja to aprakstus kopā ar tehnisko skaidrojumu. Muzikologs un mūzikas kritiķis Jēkabs Vītoliņš šos darbus slavē un atzīmē, ka “tām sava nenoliedzama vieta vispār starptautiskajā klavieru literātūrā”.

Vēlāk Lūcija Garūta uzraksta vēl piekto etīdi “Zēns ar brīnumkoklīti”, ar to aizstājot “Traucēto lūgšanu”. Diemžēl pēc Lūcijas Garūtas šīs etīdes koncertos gandrīz neviens nav atskaņojis, tikai 2010.gadā pianiste Dzintra Erliha tās iemūžinājusi kompaktdiskā „Kvēlot, liesmot, sadegt”.