Stāstnesis Nr. 18 / 27.06.2022

Mūziķa Dona Jaffē neparastā dzīve

Ilona Miezīte RMM mākslas eksperte

Emigrācija no Latvijas – šis jēdziens latviešiem, šķiet, saistās vispirms vai nu ar lielas tautas daļas došanos trimdā Otrā pasaules kara beigās, vai ar tā saucamo jauno emigrāciju pēc neatkarības atgūšanas. Vēl kāds iedomāsies par baptistu izceļošanu uz Brazīliju pirms simts gadiem, kā arī 19. gadsimta zemnieku kolonijām Novgorodas guberņā. Bet ir kāds nelielāks emigrācijas vilnis, kurš plašākai sabiedrībai mūsdienās visai maz pazīstams. Tā ir ebreju izceļošana uz savu senču zemi, kas sākas jau pirms Izraēlas kā neatkarīgas valsts nodibināšanas 1948. gadā. Atsevišķas ģimenes kopš 19. gadsimta beigām izceļo arī no Latvijas. Nacistu genocīda un Staļina režīma laikā šī kustība, protams, nevar turpināties. Arī vēlāk tas ir sarežģīti. PSRS robeža ir gandrīz kā necaurlaidīgs „dzelzs priekškars”. Dažkārt ebreju centieni tikt tam cauri beidzas ar nonākšanu cietumā vai izsūtījumu uz Sibīriju. Tomēr, lai cik neticami tas liktos, daļai izdodas dabūt atļauju emigrēt. Īpaši „zaļā gaisma” tiek dota 1970. gados. Padomju Savienības ebreju vidū to sauc par „izceļošanas laiku”. Starp aizbraucējiem ir vairāki ievērojami mūziķi: Miša Maiskis, Izraēls un Josifs Feigelsoni, bet pirmais no mūziķiem ir izceļojis Dons Jaffē ar ģimeni.

Dona Jaffē dzīvesstāsts ir neparasts un varētu kalpot par pamatu dramatiskai spriedzes filmai. Pats komponists prot saistoši stāstīt par savu dzīvi, kas pilna gan traģiskiem notikumiem, gan aizraujošiem piedzīvojumiem un panākumiem. Šis stāsts palīdz iegūt pilnīgāku priekšstatu arī par laikmetu krustcelēm Latvijā un pasaulē.

Dons Jaffē dzimis Rīgā, 1933. gada 24. janvārī, Latvijas ebreju ģimenē. Viņa tēvs Jakovs bijis spēcīgs, apdāvināts un uzņēmīgs cilvēks, pratis daudzas valodas. Jaunībā strādājis raktuvēs Brazīlijā, kur sapelnījis līdzekļus studijām. Pēc tam beidzis Berlīnes Universitātes Elektrotehnikas fakultāti, iegūstot elektroinženiera specialitāti. Atgriezies Rīgā, viņš nodibina veiksmīgu elektrotehnikas uzņēmumu. 1932. gadā Jakovs Jaffē apprecas ar Ellu Aranovsku, kura mācījusies Rīgas vācu komercskolā. Dons ir vecākais no viņu četriem bērniem. Atmiņas par bērnību līdz astoņu gadu vecumam viņam ir gaišas: par vasarnīcu Pumpuros, par klavierstundām pie tēva algota mūzikas skolotāja. Profesionālu mūziķu ģimenē nav, bet visi ir mūzikas mīļotāji.

1941. gada vasarā nacistu karaspēks tuvojas Rīgai. Atšķirībā no vairuma Latvijas ebreju, Dona tēvs skaidri saprot draudošās briesmas un izlemj ar ģimeni doties uz Krieviju. Cita glābšanās ceļa toreiz nav. Ceļš ir garš un grūts. Vispirms ar motociklu, bet beidzas benzīns. Tad ar zirgu, kurš nokrīt un nobeidzas. Pēc tam kājām. Ne reizi vien jāpiedzīvo vācu iznīcinātāju uzlidojumus bēgošajām padomju armijas daļām, kas atkāpjas pa to pašu ceļu. Donu pat ievaino galvā. Par laimi, tas nav atstājis paliekamas sekas. Vēlāk līdz robežai bēgļus uzņem krievu armijas mašīna ar ievainotajiem. Taču uz robežas jāpiedzīvo pārsteigums – Krievijas teritorijā viņus neielaiž, lai gan vecākiem ir padomju pases. Ģimene ar trīs maziem bērniem naktī caur mežu nelegāli šķērso robežu un pavada vairākus mēnešus klejojumos pa Krieviju. Pa ceļam viņiem pievienojas tēva brālis Īzaks ar sievu un vectētiņš Moiše. Nobriest pārdrošs plāns ar vietējo kalnu taciņu zinātāju palīdzību nelegāli šķērsot PSRS un Afganistānas robežu, bet no turienes aizceļot uz Palestīnu. Visa ģimene dodas uz Vidusāziju un apmetas Karši pilsētā Uzbekijas PSR, netālu no robežas.

Nolēmuši, ka pirmie ies tēvabrālis ar sievu, jo viņiem nav bērnu. Saziņai brāļi vienojušies par īpašu paroli – ja tā atnāks atpakaļ pareiza, tad pārējie sekos, ja nepareiza, tas nozīmēs, ka operācija nav izdevusies. Parole caur sūtīto ziņnesi pienāk nepareiza. Tikai daudz vēlāk palikušie ģimenes locekļi uzzinājuši, kā viss noticis. Vietējie kontrabandisti patiešām veiksmīgi pārveduši abus bēgļus pāri robežai. Licies, ka nu jau visas briesmas cauri, un viņi droši devušies uz robežpunktu Afganistānas pusē. Toreiz Afganistāna, tāpat kā Palestīna, vēl ir Lielbritānijas protektorāts. Neviens nezinājis, ka nesen PSRS ar Lielbritāniju ir noslēgusi līgumu par bēgļu izdošanu. Dona tēvabrāli ar sievu robežsargi arestē un izdod atpakaļ Padomju Savienībai. Tur abi gājuši bojā cietumā vai nometnē.

Palicēji ir nobijušies, ka arī viņus apcietinās. Tādēļ steigšus sēžas vilcienā, lai nokļūtu pēc iespējas tālāk no bīstamās vietas – vispirms līdz Volgai, tad caur Kazaņu un Kuibiševu uz Novosibirskas apgabalu. Līdzekļi ir izsīkuši, tādēļ jāpaliek turpat Sibīrijā un jāatrod darbs. Vecāki dodas meklēt vietu, kur apmesties. Donu atstāj stacijā kopā ar vectētiņu, kurš aiz bada galīgi zaudējis spēkus, jo savu pārtikas devu arvien atdevis bērniem. Vectētiņš zēna acu priekšā nokrīt turpat stacijā miris.

Sākas grūtie gadi Sibīrijā, kur kara laikā arī „brīvo” cilvēku dzīve nav daudz labāka kā izsūtītajiem. Pirmajā ziemā jāpiedzīvo bads, aukstums, briesmīgi sadzīves apstākļi. Astoņus gadus vecais Dons mācās vietējā skolā. Tā ir tālu. Turklāt, lai līdz tai nokļūtu, jāšķērso Bijskas aiza pašā Novosibirskas nomalē, kurā dzīvo cilvēkēdāji vilki. Aizā dažkārt dzirdamas viņu gaudas. Vecākiem nav iespēju zēnu pavadīt, jo ir jāiet darbos. Vietējie bērni uz skolu slēpo visi kopā grupās pa trīsdesmit, četrdesmit. Tad vilki baidās un netuvojas. Dons neprot tik ātri slēpot kā viņi, aiz bada nav arī spēka. „Mēs to žīdu negaidīsim; lai vilki viņu apēd!” bērni nosaka un pamet jaunpienācēju vienu. Lai sevi aizsargātu, Dons apgādājies ar nūju, kurai galā iesista prāva nagla. Pumpuru vasarnīcā viņš jau agrā bērnībā iemācījies zvetēt saaugušās nātres, tādēļ ar nūju pratis apieties. Kādu rītu, kad atkal viens pats slēpojis cauri aizai, zēns sev priekšā ieraudzījis vilku ģimeni: tēvu, māti un divus mazus vilcēnus. Tad lielais vilks mīkstiem soļiem tuvojies un taisījis lēcienu uz viņu. Dons atvēzējies ar nūju un trāpījis vilkam tieši ar naglu pa degungalu. Tēviņš briesmīgi iekaucies un meties bēgt. Kopš tās reizes neviens vilks vairs zēnam netuvojies. Visiem gājējiem tomēr tā nelaimējies. Pavasarī, sniegam nokūstot, pa visu aizu balojuši cilvēku kauli. No vietējiem bērniem Donam tā neizdevies sevi aizstāvēt. Gandrīz katru dienu viņš nācis mājās no skolas, piekauts līdz asinīm. Viņš pats to skaidro ar stipro antisemītismu kara gados. Bijis pat gadījums, kad kāds pieaugušais, redzēdams, ka citi puikas viņu sit, teicis: „Atnāks Ādolfs [Hitlers] pāri Urāliem, tad mēs tumšā naktī visus žīdus apkausim!” Nacisma ideoloģijas ietekme acīmredzot sabalsojusies ar antisemītisma vēsturiskajām saknēm pašā Krievijā. Vēlāk tēvs atrod darbu specialitātē Novosibirskas kara rūpnīcā. Apstākļi nedaudz uzlabojas, taču brālīša Broņislava slimības dēļ jāmeklē siltāks klimats, un ģimene pārceļas uz Tadžikiju.

Jau divas nedēļas pēc tam, kad vācu karaspēks 1944. gada oktobrī atstājis Rīgu, viņi ar evakuācijas vilcienu atgriežas dzimtenē. Lai kādas šausmas piedzīvotas Sibīrijā, tēva tālredzība tomēr devusi iespēju palikt dzīviem. Vācu okupācijas laikā Latvijā un Lietuvā ir nogalināti visi Dona radinieki, kopā ap 60 cilvēku. Aculiecinieki pastāsta par tēva māsas ģimenes traģēdiju. Abi vecāki nošauti pēc tam, kad viņu acu priekšā zvēriskā veidā noslepkavoti bērniņi, trīs un četrus gadus veci. To izdarījuši nevis vācieši, bet vietējie latvieši. Diemžēl arī mūsu tautā ir bijuši cilvēki, kas piedalījušies nacistu un komunistu veiktajos noziegumos. Komponists visu mūžu ir jutis sirdī sāpes, ka radiem nav pat savu kapa vietu.

Pirmajos gados Dons mācās parastā Rīgas skolā ar krievu mācību valodu. Arī tur nākas bieži kauties, tādēļ zēns bieži vien kavē stundas. Tēvs sāk bažīties par viņu. Tad rodas ideja aizvest dēlu uz Apdāvināto bērnu mūzikas vidusskolu, vēlāk slaveno Emīla Dārziņa skolu. 1947. gada rudenī iestājeksāmena komisija novērtē Dona muzikālās dotības, un viņš tiek uzņemts. Kad viņam jautā, kādu instrumentu vēlas spēlēt, Dons nosauc klavieres. Taču viņam ir jau 14 gadu. Klavierēm pārāk vēlu. Piedāvā spēlēt čellu. Zēns pat nezina, kāds čells izskatās. Viņam šķiet, ka tas ir kas līdzīgs ermoņikām. Taču jau pēc pirmajām stundām viņš iemīl šo instrumentu uz visu mūžu.

Mūzikas skola Donam šķiet kā paradīze. Te bērniem ir pavisam citi mērķi un intereses. Čella spēles skolotājs Pēteris Komisārs ir izcils pedagogs. Arī citi skolotāji ir gudri un nav formālisti. Kad mūzikas teorijas skolotāja atrod tukšu uzdevumu burtnīcu, viņa nevis ieliek divnieku, bet izsauc Donu pie tāfeles atbildēt uzdoto vielu. Viņš visu zina no galvas, un viņam arī nespiež pierakstīt. Dons ir vienīgais skolnieks, kurš desmit gadu kursu pabeidzis četros gados, lai atgūtu nokavēto. Tādējādi viņš ir arī pats pirmais Stīgu instrumentu nodaļas absolvents 1951. gadā. No 1951. līdz 1956. gadam Dons studē čella spēli Latvijas Valsts konservatorijā pie ievērojamā latviešu čellista Ēvalda Berzinska. 1953. gadā viņš sāk spēlēt Operas orķestrī. Šajā laikā parādījušās arī pirmās „fanes”, kas pirkušas biļetes balkona ložās, lai varētu palūkoties uz viņu orķestra bedrē.

1956. gadā pēc Konservatorijas beigšanas Donu iesauc obligātajā karadienestā, tankistu daļā. Atkal jādodas uz Krieviju un jāpiedzīvo pāri darījumi. Aizstāvot sevi un savu tautieti, viņš nonāk uz nakti izolatorā. Virsnieki solījušies viņu no rīta nošaut. Kad rītā veras durvis, Dons domājis: „Kas nu būs?” Bet noticis vispārsteidzošākais pavērsiens. Viņam likuši stundas laikā sakravāt savas mantiņas un kāpt vilcienā uz Rīgu. Pirms aiziešanas kāds pastāstījis, ka viņš dienesta dokumentos bijis noformēts uz cita cilvēka vārda, kurš ar armijas daļas vadības ziņu izvairījies no karadienesta. Pēkšņi nākusi liela revīzija „no augšas”, tāpēc viņam tik steidzami jāpazūd. Tā Dons jau pēc pāris stundām bijis atpakaļ Rīgā, nenodienējis pat gadu, un vairāk padomju armijā nav iesaukts.

Tajā pašā gadā Dons apprecas ar latviešu meiteni, Feldšeru skolas absolventi Elzu Pētersoni. Tolaik šādas jauktas laulības vēl nav parastas. Abiem bijušas nopietnas nepatikšanas ar radiem un paziņām. Laulība ir veiksmīga jau 66 gadus. Ģimenē ir dēls Ramons un meita Diāna. Pēc atgriešanās Rīgā Dons atkal spēlē Operas orķestrī, bet no 1961. gada Radio orķestrī (tagad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris). Viņš atskaņo arī kamermūziku, piedalās Ernesta Bertovska vadītajā čellistu ansamblī. Vienlaikus Dons ir čella spēles pedagogs Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Tieši viņa audzēkņi guvuši godalgotas vietas starptautiskos konkursos. Dona skolnieks Dārziņa skolā ir Josifs Feigelsons, kurš vēlāk veidojis spožu starptautisku solo karjeru. Pie viņa īsāku vai ilgāku laiku mācījušies pazīstamie čellisti Maija Prēdele, Diāna Ozoliņa, Leons Veldre, Laima Kunkule. Dona audzēknis ir arī šobrīd bēdīgi slavenais V.Putina līdzgaitnieks Sergejs Roldugins, kura kādreizējie profesionālie panākumi tomēr nav noliedzami. 1968. gadā Dons atved uz iestājeksāmenu Dārziņa skolā savu sešgadīgo dēlu Ramonu. Tēvs uztraucies, ka solfedžo uzdevuma laikā bērns vērojis putniņus krūmā aiz loga, taču tas netraucējis vēlāk perfekti atbildēt.

Tomēr padomju laika apstākļos visu laiku nomāc nebrīves izjūta. Arī darbā jāpiedzīvo sarūgtinājumi attiecībās ar kolēģiem. Dons sapņo par izceļošanu. 1971. gadā, slepeni klausoties vācu radio, viņš uzzina par Lietuvas un Latvijas ebreju bada streiku pie Centrālā telegrāfa ēkas Maskavā, pieprasot izsniegt izceļošanas atļaujas, kā arī citām akcijām. Izvēlētais brīdis izrādījies veiksmīgs. Toreiz starp PSRS un ASV norisinās sarunas par saspīlējuma mazināšanu. Parādot labas gribas žestu, padomju valdības pārstāvji piekrīt amerikāņu prasībai šos cilvēkus izlaist. To dzirdējis, Dons iesniedz izceļošanas pieteikumu. Pēc divu mēnešu gaidīšanas atļauja piešķirta, bet ar noteikumu, ka jāizceļo mēneša laikā.

Tomēr izbraukšanai rodas neparedzēti šķēršļi. Dons ierodas Maskavā, lai nopirktu lidmašīnas biļetes. Bet izrādās, ka noteiktajā laika posmā tās vairs nav iespējams dabūt. Biļetes ir tikai uz reisu, kas izlido divas dienas vēlāk. Viņam iesaka lūgt izceļošanas termiņa pagarinājumu. Dons izlūdzies, lai šīs biļetes viņam rezervē. Atgriezies Latvijā, viņš tūliņ dodas uz Vīzu nodaļu lūgt divu dienu pagarinājumu. Viņam to atsaka. „Bet kā tad lai es izbraucu?” „Neizbrauksiet – paliksiet!” Lieki piebilst, ka labākajā gadījumā tas nozīmē beigas mūziķa darbam. Viņš pacēlis balsi. Tad darbiniece paskaidrojusi, ka viņiem nav tiesību šādu pagarinājumu dot. To ir tiesīgs darīt vienīgi priekšnieks. Bet tas ir aizbraucis atvaļinājumā un atgriezīsies tikai pēdējā dienā, kad to vēl var pagūt izdarīt. Baidoties, ka pa to laiku rezervētās biļetes būs atdotas citiem, Dons nolemj vēlreiz braukt uz Maskavu. Arī vilciena biļetes nevar dabūt. Viņš samaksā par braucienu „uz rokas” un slēpjas vilciena pavadoņa istabiņā. Maskavā aviobiļešu pārdevēja saka, ka viņu atlaidīs no darba, ja tās netiks pārdotas. Bet pārdot toreiz drīkstēja vienīgi ar atbilstošu izbraukšanas atļauju. Dons galu galā viņu pierunājis vēl pagaidīt. Taču atpakaļ paguvis vairs tikai uz vilcienu, kas Rīgā ienāk bez desmit divpadsmitos dienā. Vīzu nodaļa strādājusi līdz divpadsmitiem, parasti durvis slēgtas jau pāris minūtes agrāk. Un tā ir vienīgā diena, kad priekšnieks vēl var pagarināt izbraukšanas atļauju. Dons saka, ka tajā dienā viņš uzstādījis Latvijas rekordu maratonā, piecpadsmit minūtēs noskrienot pusotru kilometru. Pie iestādes durvīm viņš bijis piecas minūtes pāri divpadsmitiem un skrējienā ar lielu spēku meties durvīs, domādams, ka tās būs jau slēgtas. Bet tajā reizē durvis ir palikušas vaļā, un apkopēja tieši tobrīd noliekusies pie tām, mazgājot grīdu. Dons apgāž apkopēju ar visu spaini, pārlido viņai pāri un pats nokrīt uz grīdas. Jau nākamajā mirklī viņš ir kājās un iebrāžas priekšnieka kabinetā. „Ja viņš tagad teiks, ka darba laiks ir beidzies, es pār sevi nevaldīšu,” viņš pagūst nodomāt. Bet priekšnieks mierīgā balsī saka: „Nomierinieties. Jūsu dokumenti ir sagatavoti, un es tos tūlīt parakstīšu.”

Pēc pāris dienām Dons ar ģimeni sēž lidmašīnā Maskavā. Aizbraucot šķiet, ka dzimteni redz pēdējo reizi, tāpēc noskaņa ir drūma. Tad lidmašīna nolaižas Vīnē, un pēkšņi sirdī ielīst gaišs prieks: „Es esmu brīvībā!” Līdz tam Dons nav ticējis Dievam. Bet tajā brīdī, stāvot uz lidmašīnas trapa Vīnes lidostā, viņš zina, ka Dievs ir. Un viņš jautā Dievam: „Kāpēc man bija tas viss jāizcieš?” Savā sirdī viņš sajūt atbildi: „Tie, kas jau dzimuši brīvībā, nevar to novērtēt tā, kā Tu novērtēsi.”

Pēc ieceļošanas Izraēlā Dons Jaffē ar ģimeni apmetas Jeruzalemē. Viņš uzzinājis, ka Izraēlas Radio simfoniskajā orķestrī, kas ir vienīgais valsts orķestris, izsludināts konkurss uz čellista vietu. Ieradies konkursa norises vietā, Dons ierauga priekšā veselu dalībnieku pulku. Te ir gan ievērojami vietējie mūziķi, gan čellisti no Maskavas un Ļeņingradas prestižākajiem orķestriem, arī nupat ieradušies. Dons domājis, ka tad jau viņš, cilvēks no „provinces”’, nevarēs konkurēt ar šiem māksliniekiem. Atliek vienīgi nospēlēt tā, lai nebūtu kauns. Vērtētāji neredz konkursantus, dzird tikai viņu spēli. Sev pašam par pārsteigumu, Dons uzvar konkursā un iegūst šo vietu. Tas dod pašapziņu visam tālākajam mūžam. Saņēmis pirmo avansu, viņš zvana orķestra direkcijai, ka notikusi kļūda – viņam nepareizi pārskaitīta liela naudas summa. Noskaidrojas, ka nekādas kļūdas nav. Atalgojums orķestrī ir atkarīgs no kvalifikācijas, un viņam piešķirta visaugstākā kvalifikācija. Algas starpība, salīdzinot ar to, ko viņš pelnījis Latvijā, ir milzīga. Dons izvirzās par vadošo čellistu orķestrī, spēlē arī solo. Vienlaikus viņš strādā par pasniedzēju Rubina Mūzikas akadēmijā (tagad – Jeruzalemes Mūzikas un dejas akadēmija). Kādu brīdi dzīve šķiet nokārtojusies.

1973. gada oktobrī sākas tā sauktais Jom Kipur karš. Tas norisinās starp Izraēlu un Ēģiptes–Sīrijas savienību, kuru atbalsta citas arābu valstis un PSRS. Orķestrī ierodas armijas pārstāvji un interesējas, vai šeit nav kāds, kas dienējis tankistos. Dons piesakās. Toreiz šķitis, ka jāpalīdz uzvarēt šajā karā, lai pēc tam varētu mierīgi dzīvot. Tā viņa mūžā ienāk arī kara pieredze. Izrādās, ka padomju tanks radikāli atšķiras no priekšā noliktā amerikāņu ražojuma. Viņš neprot tādā pat tikt iekšā. Komandieris ir pārskaities. Bet vēlāk tikpat pārsteigts, cik īsā laikā jauniesauktais jau visu apguvis. Piedaloties tanku kaujās, Dons redzējis, kā padomju karavīri, kas nosūtīti palīgā Ēģiptei, izlec no degoša tanka un padodas gūstā. Bet arābu kareivis šādā brīdī šauj ar pistoli pa Izraēlas puses tanku un pats iet bojā. Jom Kipur karš beidzas ar Izraēlas uzvaru. Taču, vērojot arābu neprātīgo pašnāvniecisko drosmi, Dons saprot, ka Izraēlā miera nekad nebūs. Viņa bērni šeit būs nākamie karavīri. Viņš negrib, lai viņa bērniem būtu jāpiedzīvo to, ko viņam nācies piedzīvot. Tā pēc četriem gadiem ģimene izceļo vēlreiz, atgriežoties Eiropā.

Dons jau no bērnības prot vācu valodu. Viņa tēvs ir studējis Berlīnē. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka Vācijā tuvākajā laikā antisemītisms neatgriezīsies. 1974. gada rudenī Jaffē ģimene ierodas Rietumberlīnē. Dons ātri dabū vietu Berlīnes Simfoniskajā orķestrī, kur ir čellu grupas koncertmeistars, spēlē solo ar orķestri. Tomēr viņam nepatīk, ka Rietumberlīni no visām pusēm ieskauj Austrumvācija, drīz vien rodas tāda kā ieslodzījuma sajūta. Pēc gada viņš kopā ar ģimeni dodas uz Rietumvāciju, kur jau dzīvo brālis Ābrams Jaffē, vijoļspēles pedagogs. Brēmenes Filharmonijas orķestrī izsludināts konkurss uz čellista vietu, un viņš tajā atkal uzvar. Brēmene Donam uzreiz atgādina Rīgu, te viņš paliek uz dzīvi un drīz vien jūtas kā mājās. No 1975. gada līdz 1997. gadam viņš spēlē Brēmenes Filharmonijas orķestrī un ir pasniedzējs Brēmenes Mākslas augstskolā.

Trīs mēnešus pirms aiziešanas pensijā notiek jauns negaidīts pavērsiens Dona Jaffē dzīvē. Noejot no skatuves, viņš atzinies kolēģim, ka viņam nepatīk kāda mūsdienu komponista skaņdarbs, ko nupat nācies spēlēt. „Pamēģini pats komponēt, tad redzēsi, cik tas ir grūti!” kolēģis atbildējis. Mājās pārnācis, Dons sācis domāt: „Kāpēc lai es nevarētu komponēt?” Tā tapis viņa pirmais skaņdarbs „Kaislības”. Tam seko daudzas citas kompozīcijas. Viņa skaņdarbi ir dramatiski un parasti programmatiski. Tie atspoguļo komponista notikumiem bagātā mūža pagriezienus un vienlaikus arī viņa tautas un cilvēces vēsturi. Piemēram, simfoniskais sacerējums „Exodus 1971” veltīts viņa izbraukšanai no PSRS, vienlaikus sabalsojas ar ebreju tautas vēsturi un izsaka cilvēka tieksmi pēc brīvības. Vārds “Exodus” latīņu valodā nozīmē “izceļošana”; šis jēdziens tradicionāli apzīmē jūdu tautas iziešanu no Ēģiptes verdzības. Skaņdarbs 2013. gadā atskaņots arī koncertā “Mūzika pret totalitārismu” Lielajā Ģildē. Vairāki darbi veltīti holokausta tēmai. Tajos komponists vēlējies brīdināt no šādu traģēdiju atkārtošanās. Šobrīd tas ieguvis jaunu aktualitāti.

Aizbraucot Dons ar sievu Elzu domājuši, ka vairs nekad neredzēs Latviju. Bet dzīve pavēršas citādi. Viņi var šeit atgriezties, atgūt Latvijas pilsonību. Pēc gandrīz 20 gadu prombūtnes ierodoties Rīgā, tā šķiet sveša, turklāt stipri „nolaista”. Dons pat domājis: „Vai tiešām šī ir mana dzimtā pilsēta?” Tagad viņam ir dzīvoklis arī Rīgā, tomēr labāk patīk vasarnīcā Saulkrastos. No 2013. gada viņš ir Latvijas Komponistu savienības biedrs. Kopš aiziešanas pensijā Dons un Elza parasti katru gadu ziemas pavada Vācijā, bet vasaras Latvijā.

Dons Jaffē pats izskolojis savu dēlu Ramonu čella spēlē līdz pat godalgotām vietām starptautiskos konkursos. Vēlāk Ramons, papildinājies studijās pie Dāvida Geringa un Borisa Pergamenščikova, ir izveidojis spožu solista karjeru Eiropā un visā pasaulē. Savās interpretācijās viņš apvieno tehnisku precizitāti un toņa spilgtumu ar dabisku emocionalitāti un garīgu dziļumu. Viesojoties Latvijā, Ramons ir uzstājies kopā ar Inesi Galanti, Vestardu Šimku, Elīnu Bukšu, Ainu Kalnciemu, Latvijas Radio kori un citiem mūsu ievērojamiem māksliniekiem. Viņš rūpējas arī par sava tēva skaņdarbu atskaņošanu. Ramona meita Serafina ir arfiste, pašlaik studē Grācā (Austrijā), arī ir uzvarējusi vairākos starptautiskos konkursos un priecē klausītājus gan ar savu izcilo talantu, gan īpašo skatuvisko pievilcību. Meita Diāna ir mārketinga eksperte, vairāku grāmatu autore šajā jomā. Dons Jaffē lepojas ar saviem bērniem un mazbērniem. Viņš joprojām ir veselīgs un mundrs, jo visu mūžu nodarbojas ar sportu, nelieto alkoholu. Bagāta un daudzveidīga ir bijusi viņa dzīves pieredze. Ar to noteikti ir vērts iepazīties.

Izmantotā literatūra:

Geka, Dzintra. Šalom, Sibīrija. – Rīga: izdevis fonds “Sibīrijas bērni”, 2020.
Ņedzvecka, Sandra. Rīga – Jeruzaleme – Brēmene. Saruna ar komponistu Donu Jaffē. 2013. gads.
Donam Jaffē dzimšanas diena. https://ebrejukultura.lv/2018/01/24/
https://www.lmic.lv/lv/komponisti
https://en.wikipedia.org/wiki/Don_Jaffe.
Schmidt, Till. Hymne an die Freiheit. Jüdische Allgemeine, 24.04.2019.
Gavrilov, Sergei. Eine Hymne an die Freiheit. Der lettisch-jüdische Komponist Don Jaffé über seine Werke. Jüdische Rundschau, 04.04.2021.
Lorenzen, Till; Klindworth, Maria. Kein Vergessen: Cellist Don Jaffé hat den Holocaust überlebt. Bremen Zwei. 21.11.2021.
Гаврилов, Сергей.Гимн свободе. Еврейская Панорама, 02.02.2021.

Videoieraksti:

1. ТВОРЧЕСКИЙ ВЕЧЕР ВИОЛЕНЧЕЛИСТА И КОМПОЗИТОРА Don Jaffé. Союз слова и звука. https://www.youtube.com 2016. gada 29. aprīlis.

2. HÖRT DIE ZEUGEN – Die Musikerfamilie Jaffé. 2022. gada 26. janvāris.

3. Porträt der Familie Jaffé mit Don Jaffé. 2022. gada 18. aprīlis.

4. YouTube.com. Don Jaffé.

Izmantotas arī raksta autores personiskas sarunas ar Donu Jaffē.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Mūziķa Dona Jaffē neparastā dzīve

Dalīties!