Aleksandrs Grīns latviešu strēlnieka formā 1917. gadā. Fotogrāfs: nezināms. RTMM_p86990.

Anna un Jēkabs Grīni ar dēliem Jēkabu – Aleksandru ( no kreisās) un Jāni ap 1910. gadu. Fotogrāfs: nezināms. RTMM_p87000.

Rokraksts no Aleksandra Grīna apcerējumiem un rakstiem. 1940. gads. RTMM_165307.

Aleksandrs Grīns (no kreisās) sēž krēslos ar brāli Jāni Grīnu, ap 1916. gadu. Fotogrāfs: nezināms. RTMM_p87001.

Dzejniece Elza Stērste 1924. gadā. Foto: V.Rīdzenieks (KLIO). RTMM_77745.

Rakstnieks Aleksandrs Grīns (1895 – 1941) savos prozas darbos, īpaši romānos, centies detalizēti atspoguļot zināmu vēstures laikmetu, – viņš pieder sava laika atzītākajiem žurnālistiem un produktīvākiem 1930. gadu autoriem. Visrūpīgāk izstrādātais A. Grīna romāns ir “Dvēseļu putenis” – piemineklis latviešu strēlniekiem un Latvijas brīvības cīņām. Romāns rakstniekam atnesa slavu un atzinību. Tā tapšanas gaitā rakstnieku vadījusi dziļa patriotiska dziņa, jo viņš pats cīnījies latviešu strēlnieku rindās.

Mūsdienās A. Grīna darbi rosina pētīt dažādus vēstures posmus un iepazīt pagātni. Rakstnieka darbi valdošās varas ietekmē ilgu laika periodu tikuši svītroti no skolu mācību grāmatām un “pazuduši” no bibliotēku un grāmatnīcu plauktiem. Tā kā 1941. gadā A. Grīnam Viskrievijas Ārkārtas komisija (Čeka) piesprieda augstāko kriminālo sodu – nošaušanu un visu piederošo mantu konfiskāciju, tad A. Grīna personību varam iepazīt tikai no ģimenes un laikabiedru atmiņām, kā arī retiem kultūrvēsturiskiem materiāliem (fotogrāfijām, rokrakstiem).

Grīns bija liels, kluss, īsts lauku vīrs ar labu humora izjūtu, tāpēc viņš bieži stāstījis anekdotes, piedzīvojumus un jokus. Savus pirmos literāros centienus sācis jau trīspadsmit gadu vecumā, bet pirmo stāstu sarakstījis piecpadsmit gados. Viņš mēdzis parakstīties ar dažādiem pseidonīmiem – A.G., Dr. Skribanovičs, Homo Grisenbergensis, Jēkabs Grīns un Viņsētas Pušelnieks. Patiesībā rakstnieka īstais vārds ir Jēkabs Grīns, taču, lai iniciāļi nebūtu identiski ar brāli, Jāni Grīnu, – pieņēmis Aleksandra vārdu.

Viņa radīšanas vieta lielākoties bija rakstnieka darba istaba, kur pie liela grāmatu plaukta stāvējis rakstāmgalds, uz tā – rakstāmmašīna, kas atradusies starp pusduci pabeigtu un nepabeigtu manuskriptu un garām korektūras loksnēm.

Rakstnieks gandrīz katru nakti līdz trijiem, četriem strādāja – rakstīja, tad agri cēlās, jo septiņos viņam jau bija jābūt darbā, redakcijā. Pārsvarā viņš rakstīja pēc atmiņas, ko pats lasījis, pieredzējis vai no citiem, – darītājiem vai aculieciniekiem dzirdējis, protams, ņemot talkā savu rakstnieka fantāziju. Kur viņam bijis plāns, uzmetumi, neviens nezina, visticamāk – galvā. Piemēram, romānu “Dvēseļu putenis” autors rakstījis rīta pusē, bet citus savus darbus pārsvarā radījis vēlā vakarā. Reiz pat rakstījis visu vakaru, un no rīta ģimenes locekļi viņu atraduši pie galda aizmigušu.

Grīnam bijis ieradums – ja kaut kas rakstot nav sanācis, iepriekšējo lapu viņš metis prom un sācis rakstīt visu no jauna. No rīta bijis pilns papīrgrozs ar izbrāķētām teksta lapiņām. Viņš neko nesvītroja, viņam bija glīts un izkopts rokraksts. Sieva Alīda Grīna bija viņa mašīnrakstītāja. Vakaros viņš skaļi diktēja, bet viņa rakstīja. Ar rakstāmmašīnu darbs veicās ātrāk un nebija otrreiz jāpārraksta.

Tiek uzskatīts, ka A. Grīnam bijusi nojauta, ka viņa radošais mūžs var nebūt garš, tāpēc jebkuru brīvo laiku viņš veltīja radošajam darbam. Pat savu īso atvaļinājumu, kas ilga tikai nedēļu, viņš pavadīja rakstīdams savās lauku mājās “Pikātos”. Rakstot vēsturiskos romānus par krustnešiem, nežēlīgiem bruņiniekiem, zemnieku dumpjiem lauku mājā, bijis kāds mīnuss – A. Grīnam pašam palicis bail no tēlotajiem personāžiem, naktīs pat nevarējis iemigt. Tāpēc no guļamistabas bijis jāiznes visas grāmatas, kurās attēloti šausmu skati.

Aleksandram Grīnam piemita unikālas darba spējas. Zināms, ka daudzi rakstnieki prokrastinēja, lai vēlāk radītu ģeniālus darbus. A. Grīna prokrastinācija, ja tā var teikt, bija rakstīšana. Kamēr viņš rakstīja vienu darbu, – paralēli guva iedvesmu citam. Te enciklopēdiski lielizdevumi, te daiļliteratūras tulkojumi, te rakstnieka paša oriģināldarbi – grāmata seko grāmatai, un literārajā pasaulē izplatās nostāsts: A. Grīns rakstot nevis ar vienu roku, kā citi, – bet ar abām. Patiesībā A. Grīns bija kreilis, bet “pieaudzis vienādi veikli, rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt jeb “satecināt’, kā viņš mīlējis sacīt.”[1]

Kreilība pasaulē ir maz izplatīta. 7—10% no pieaugušajiem cilvēkiem ir kreiļi. To, vai cilvēks būs labrocis vai kreilis, nosaka galvas smadzeņu puslodes. Kreiļiem dominējošā ir labā smadzeņu puslode. Parasti tie ir īpaši mākslinieciski apdāvināti un ļoti emocionāli cilvēki ar bagātīgu iztēli. Kreiļiem labi padodas radošais darbs. Kreiļu vidū ir daudz arhitektu, mākslinieku, skulptoru, bet emocionalitātes ietekmē kreiļiem bieži atklājas spējas literatūrā, mūzikā un aktiermākslā.

Latvijā zināmāko kreiļu vidū ir rakstnieks Eduards Aivars, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, māksliniece Anna Heinrihsone, dziedātājs un radio cilvēks Māris Grigalis, mūzikas žurnālists Uldis Rudaks, baletdejotāja Elza Leimane, žurnālists un režisors Pauls Timrots un, protams, citi.

Kreilim vieglāk un ērtāk visu ir darīt ar kreiso, – viņam galveno roku, bet sabiedrība viņu “māca” visur lietot labo roku. Daudzi kreiļi atzīst, ka dzīvojuši tādā laikā, kad skolās tika atļauts rakstīt tikai ar labo roku (senos laikos kreiļi tika pat dedzināti uz sārta). Folkloriste Janīna Kursīte pētījusi, ka “labās un kreisās rokas pretstatījums rituālās darbībās un žestos pazīstams viscaur pasaulē, turklāt labā roka parasti tiek asociēta ar pareizību un taisnīgumu, bet kreisā roka ar nepareizu, netaisnīgu darbību vai tās rezultātu.”[2] Šāds viedoklis bieži vien dominēja arī sabiedrībā, tāpēc daudzi kreiļi, līdzīgi kā A. Grīns, vienlīdz veikli darbojas ar abām rokām. Arī rakstniece Anna Žīgure un viņas vecmamma, dzejniece  Elza Stērste, bijušas kreiles, bet, sabiedrības spiediena rezultātā, vecmamma, pati būdama kreile, iemācījusi Annu Žīguri veikli darboties arī ar labo roku: “Viņa bija tā, kas mani, kreili, iemācīja ēst ar labo roku, un tādējādi es izbēgu no savu draugu un klasesbiedru apsmiekla, jo tajos gados, kad vēl mācījos pirmajā klasē, cilvēks, kurš visu darīja ar kreiso roku, neskaitījās īsti līdzvērtīgs citiem.”[3]

Arī mūsdienās kreiļi turpina pielāgoties labroču pasaulei, bet tikai fiziski. Savu unikālo domāšanu un radošo prātu kreiļi spējuši parādīt visos laikos – gan tad, kad tapa A. Grīna vēsturiskie darbi, gan tagad, kad top Eduarda Aivara dzejas rindas, gan tie radošie kreiļi, kas vēl tikai mācās bērnudārzā un taps par slaveniem rakstniekiem, mūziķiem vai māksliniekiem.

[1] Celms A., Universitas, Nr.74, 1995, 24 lpp.

[2] Kursīte J.  Zīmju valoda: latviešu žesti. Rīga: Latvijas Universitāte, 2016, 68 lpp.

[3] Varavīksne, Rīga: Liesma, 1985, 198 lpp.