Stāstnesis Nr. 13 / 12.10.2020

Miera nau

Marians Rižijs RMM mākslas eksperts

Prokrastinācija savās izpausmēs var būt tikpat daudzveidīga kā tās pretpols – jaunrade. Tā vien šķiet, Visaugstais katram cilvēkam ir piemeklējis prokrastinācijas pēc viņa mentālās konstitūcijas. Tāpat arī ceļi pāri šim iekšējās pretestības valnim ir katram savi. Bet tas nenozīmē, ka šī pieredze nebūtu noderīga citiem. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas trīsdesmit septiņas Ulža Bērziņa vēstules Leonam Briedim. Vairums no tām – divdesmit piecas – rakstītas no 1970. līdz 1974. gadam. Šajā laikā Uldis studēja tjurku valodas Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultātē (1968 –1971), un vēlāk savas zināšanas papildināja arī Āzijas un Āfrikas valstu institūtā Maskavā (1973 – 1974, persiešu un turku valoda). Savukārt Leons Briedis 1972. gadā devās uz Kišiņevu studēt spāņu valodu un romānistiku, iestājās Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras bija spiests aiziet divus gadus vēlāk, 1974. gadā, savu sakaru dēļ ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci.[1]

Līdzās citām tēmām, kuras mūsdienu lasītājam sniedz aizraujošu liecību par “attīstītā sociālisma” laikmeta faktūru un ikdienas realitāti 1970. gadu pirmajā pusē (piemēram, džinsu bikšu auduma iegāde un pašūšana, mitekļa jautājums, naudas nopelnīšanas iespējas u.c.), vēstulēs atklājas arī “pasaules paplašināšanas” alkas ar lingvistikas un dzejas ieročiem, kā arī radošas personas cīkstēšanās ar piezemēto dzīves prozu.

Lasot Ulža vēstules (Leona Brieža atbildes vēstuļu muzeja krājumā nav), pārņem tā pati apbrīnojamā vārda ietilpības un blīvuma sajūta, enerģētiskais uzlādējums, kas tik iezīmīgs viņa dzejai. Bērziņa epistulārā proza lāgu lāgiem pārslēdzas uz dzejas reģistriem, te atklājot, kādas dzejas rindas vai tēla tapšanas vēsturi, te ar nupat tapuša dzejoļa sūtījumu kolēģim un draugam uz Kišiņevu, dokumentējot šī teksta gatavības stadiju.

Šo dažādo vēstījuma slāņu polifonijā itin spilgti nolasāms tas, ko mēs šodien dēvējam smalkajā terminā “prokrastinācija”. Vēstulēs šī tēma ir skarta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, rakstītais ir uzmundrinājums draugam, kuram Kišiņevas universitātes studijās arī neiet viegli, otrkārt, tā ir iespēja formulēt savu pašsajūtu “tukšajos” brīžos. Treškārt, šādā “rakstīšanas terapijas” procesā var mēģināt uztaustīt kādu izeju no apātijas. Tā 1973. gada 11. decembra Uldis raksta:

“Ei! Norunāsim rakstīt viens otram intensīvi, tikko vēstule, tūlīt atbildi. Tev tas palīdzēs tikt vaļā no vientulības, man – no nospiestības un vienaldzības.”[2]

Zīmīgi – vēlāko gadu korespondencē, kas ir epizodiskāka un retāka, emocionālās nospiestības tēma vairs netiek skarta. Katrā ziņā ilgstoša atrašanās svešā, nepazīstamā kultūrvidē cilvēka psihei ir papildu slodze. Tā vairākās vēstulēs Uldis piemin milzīgos attālumus, kas, dzīvojot Maskavā, jāmēro starp dzīvesvietu un institūtu:

“(..) pilsēta liela, viss tālu, 1 ½ [pusotra stunda – M.R.] turp, pusotra atpakaļ.”[3]; (..) cik drausmīgi gan ar transportu! 2–3 stundas dienā aiziet uz braukāšanu, slinkums braukt uz nodarbībām, stundu pusotru jākratās autobusos un metro. Ar cilvēkiem sastapties grūti, stundu brauc – nav mājā![4]. Turklāt dzīves režīms jāpakļauj studijām teju bez atlikuma.”

1973. gada 11. decembra vēstulē Uldis sūdzas par vienmuļību: “(..) valoda, metro, valoda, bibliotēka, valoda, alus pagrabs.”[5] Tam pievienojas arī fizisku aktivitāšu, pozitīvu emociju trūkums (“Ilgi neesmu izjutis pozitīvas emocijas vai kādu gaišu savienojumu.”[6]; „Par manām publikācijām tuvākajā laikā nekur nav runas, un nav jaunu dzejoļu, ko dot. Jo nav emociju, nav vēlēšanās, ne dūšas celt ko uz papīra.”[7]; “Pēdējā laikā mani ir vajājušas depresīvas sajūtas, un vairākas nervozas un pesimistiskas, vēstules, paldies Dievam, saplēsu Tev nesūtītas. Iemesls – tā man tagad šķietas – emoc. informāc. trūkums.”[8]). Jau pēc atgriešanās Rīgā, nospiež nepadarīto darbu slogs – galvenokārt, azerbaidžāņu dzejas izlases “Mēs esam uguns daļa” (1977) veidošana (“Čau! Man miera nau. Tādēļ arī maz ko iespēju padarīt, jo traucējošais nemiers noguļas tikai tad, kad (..) vairākas stundas esmu ielūkojies vienā noteiktā darbā! Bet pārējie gaida savu kārtu. Visu reizē nevar darīt, un mani vislaik nomoka un pātago daudzie iecerētie pasākumi. Uz azerbaidžāņu dzeju esmu īpaši uzrāvies (..). Un visas lietas kopumā attur no dzejoļiem. Kāpēc te attur, Pēterī mācoties neturēja? – Tur bija mācības ar atprasīšanu, te – ieceru realizēšana, pienākumu pātaga + nepieciešamība dabūt honorāru.”[9]).

Tādēļ nav brīnums, ka pienāk brīdis, kad organisma izturības robežas ir pārsniegtas. Izjutis to uz savas ādas, Uldis brīdina arī savu kolēģi: “Leon, uzmanies, ka milzīgā slodze tevi nenokauj garā. Londons, Majakovskis u.c. esot vairākus gadus strādājuši pāri spēkiem, nervi uz sasprindzinātas inerces turējušies, līdz, pie pirmā mēģinājuma atpūsties, inerce trūkst, nervi čupā, daiļrade etc. pie velna un – šāviens.”[10]

Kur pārpūle, tur arī simptomi: darba spēju, radošā pacēluma zudums (Uldis to dēvē arī par iekšējā patosa, agresivitātes zudumu[11], kura dēļ “nav emociju, nav vēlēšanās, ne dūšas celt ko uz papīra”[12]), apātija, nespēja kontaktēties ar cilvēkiem (“Nomāktības un pasivitātes dēļ man grūti rakstīt vēstules, runāt pa tālruni, etc. kontaktēties, pareizāk – grūti rādīt iniciatīvu jebkurā lietā, lasu grāmatas un skatos laukā pa logu”[13]; “Pagaidām neesmu spējīgs pat kontaktēties ar cilvēkiem”[14]), riebums pret sevi, vēlēšanās aizmigt. Pēdējais simptoms šķiet teju vai nepārvarams zemapziņas signāls atslēgties no realitātes un iegrimt radīšanas stihijā: “Bieži jūk, kas biju īstenībā, kas runāts vai redzēts sapnī. No rīta gribas atkal aizmigt, jo redzētie sapņi interesantāki svarīgāki par to, kas dienā sagaida.”[15] Savā sarakstē Uldis min arī gadījumu, kad kāda poētiska situācija un pat dzejas rindas tikušas nosapņotas. Pārņem pat kārdinājums atslēgties no pasaules ar medikamentu palīdzību: “Šovakar iedomājos par miega zālēm; iedzert labi agri miega zāles, ierakties spilvenā un gulēt, nejaušot nenieka no pasaules; tad atcerējos Egīlu[16] un satrūkos. Nē, tā neiet.”[17]

Taču turpat tiek meklēta izeja no šā bīstamā stāvokļa. Jo galvenais nomāktības iemesls ir noskaidrots – emocionālās informācijas trūkums. Tātad – “gādāt emoc[ionālo] inf[ormāciju]!”[18]. Nodarboties ar to, kas ir paša priekam, kas nav pienākums. Varianti ir vairāki. Pirmkārt, fiziskas aktivitātes – slēpošana, smags fizisks, nekvalificēts darbs – kaut vai grāvju rakšana vasarā. Vairākkārt tiek pat apsvērta iespēja doties dažas nedēļas uz ziemeļiem “nošancēt” un nopelnīt lielu naudu[19], lai nebūtu vairs jādomā, kur dabūt līdzekļus telegrāfam, “vinčukiem”, biksēm, grāmatām…[20] Otrkārt, kino: “Jā, aizgāju uz “Калина красная”[21], un kā ar roku nost. Grāmatas nepalīdz – tikko paņemu kādu emoc. šedevru, papīrs atgādina, ka nelasīti stāv turku vēst. rom., turku lit. vēst., etc. Grāmata atkrīt. Uz teātriem neeju ne reizi, jo zinu, ka biļetes var dabūt tikai uz sūdīgiem gabaliem (ne jau uz Taganku, piem.!) Paliek – kino. Katru dienu uz kino, un lai sapūst naivā azerbaidžāņu makulatūra (..)”[22] Treškārt, slinkot, klaiņot, dzert, baudīt dzīvi: “Un Tev iesaku baudīt zaļo pavasari un draudzēties ar samaitātām sievietēm, vairoties no iejūtīgajām, un uz auksto aprīļa Latviju nebraukt.”[23]

Šķiet, šī recepte Uldim pašam ir palīdzējusi turpmākās radošās desmitgades ievērot samēru starp intensīvu garīgo darbu un “līdzsvarīgu atslodzi”.[24]

[1] Marians Rižijs. RAKSTĪGALAS. 1970. gadu sabiedrisko un dzejas norišu atspulgs kolēģu vēstulēs Leonam Briedim. http://rmm.lv/storyteller/rakstigalas-1970-gadu-sabiedrisko-un-dzejas-norisu-atspulgs-kolegu-vestules-leonam-briedim/.

[2] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 11. decembris. RTMM 860087

[3] 1973. g. 11. decembris. RTMM 860087

[4] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 14. marts. RTMM 860094

[5] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 11. decembris. RTMM 860087

[6] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 11. decembris. RTMM 860087

[7] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 20. janvāris. RTMM 860091

[8] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 31. marts. RTMM 860095

[9] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 31. marts. RTMM 860095

[10] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 20. janvāris. RTMM 860091

[11] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 20. janvāris. RTMM 860091

[12] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 20. janvāris. RTMM 860091

[13] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 11. decembris. RTMM 860087

[14] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 19. decembris. RTMM 860088

[15] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 20. janvāris. RTMM 860091

[16] Domāts dzejnieks Egils Plaudis (1931–1987).

[17] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 19. decembris 860088

[18] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 31. marts. RTMM 860095

[19] U. Bērziņš – L. Briedim, 1973. g. 19. decembris 860088

[20] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 31. marts. RTMM 860095

[21] “Sarkanais irbenājs” (1974), izcilā krievu rakstnieka un režisora Vasīlija Šukšina (1929–1974) filma.

[22] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 31. marts. RTMM 860095

[23] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 31. marts. RTMM 860095

[24] U. Bērziņš – L. Briedim, 1974. g. 2. februāris. RTMM 860092

P., O.:	10:00-16:30
T.:	10:00-19:00
C., P.:	10:00-16:30
S., Sv.:	slēgts

Miera nau

Dalīties!