Lai arī mūsdienās rakstnieki ērtības labad savus darbus pārsvarā rada datorrakstā, daudzi literāti atzīst, ka rokrakstā tapušie darbi viņiem joprojām šķiet autentiskāki, taustāmāki, tātad “dzīvāki”. “Dzīvāki” arī tādā ziņā, ka pats autors vai lasītājs (ja ir tāda iespēja) vēlāk var izsekot radošā darba procesam, savukārt datorrakstā labojumi visbiežāk paliek neredzami. Šajā publikācijā apskatīsim RMM jaunieguvumu – padomju periodā noklusētā dzejas dižgara Edvarta Virzas vērtīgos rokrakstus, kā arī uzklausīsim mūsdienu autorus – rakstnieku, publicistu Ēriku Hānbergu un dzejnieku Māri Salēju, kuri joprojām daudzu savu tekstu melnrakstus veido rokrakstā.

Edvarta Virzas dzejas augstākā virsotne

Laikmetu vēsturiskajos griežos izcilā latviešu dzejnieka Edvarta Virzas arhīva lielākā daļa ir neatgriezeniski zudusi. Un tomēr izrādījies, ka vēl ir atrodamas būtiskas liecības par padomju cenzūras aizliegto dzejas meistaru, kurš cieši stāvējis līdzās gan Latvijas valsts tapšanai, gan pareģojis 1940. gada “Baigo vasaru”. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RMM krājums papildināts ar diviem vērtīgiem autora rokrakstiem.

Mazākais dzejas blociņš, kurā atrodama arī neliela Edvarta Virzas ģīmetne un herbārija ziediņš, datēts ar 1910. gadu un saistāms ar jaunības gadu dzeju – dzejoļu krājumu “Dievišķīgās rotaļas”(1919). Lielākajā blociņā ir lasāma Virzas brieduma laika dzeja, kas daļēji ietverta krājumā “Skaidrība” (1927) un tiek uzskatīta par dzejnieka daiļrades visaugstāko virsotni.

Ēriks Hānbergs: “Pirmrakstā atrast pareizos vārdus”

Publicists, rakstnieks un žurnālists Ēriks Hānbergs, kurš žurnālistikā darbojies kopš 1958. gada, atzīst, ka joprojām visus tekstus rada rokrakstā. “Tā laikam ir mana dīvainība un rakstīšanas prieks. Dažādos laikos kolēģi ir nesekmīgi mēģinājuši mani pievērst mašīnrakstīšanai, tomēr, kad esmu pie taustiņiem, man šķiet, ka starp mani un tekstu ir distance. Tāpēc sākumā es tekstu “izstaigāju”, izdomāju galvā un pēc tam cenšos jau pirmrakstā atrast pareizos vārdus. Dažreiz gan pirmās lapas ir jāpārraksta, jo vēl nav uzķerts teksta plūdums,” skaidro rakstnieks.

2002. gadā, būdams Rakstnieku savienības vadītājs, viņš savus kolēģus – savienības biedrus – dzimšanas dienās pārsteidzis ar rokrakstā rakstītām apsveikuma vēstulēm. “Tolaik viss jau bija datorizēts, tāpēc gribēju personiski, sirsnīgi apsveicināties.” Hānbergs ir saglabājis šo vēstuļu kopijas, kas nu jau ir laika liecības par piecpadsmit gadus seniem notikumiem. “Dramaturgs Pauls Putniņš vēlāk stāstīja, ka pastnieks manu vēstuli viņam atnesis tieši dzimšanas dienas svinību brīdī, kad Putniņš ar viesiem sēdējis pie galda, viņš visiem to nolasījis priekšā,” atceras vēstuļu autors. Savukārt ar dzejnieci Liju Brīdaku viņi kļuvuši par tuviem ģimenes draugiem tieši apsveikuma vēstules dēļ. “Liju Brīdaku ļoti aizkustināja mans mazais vērtējums, ka viņa uztur dzejas stāju. Man bija milzīgs gandarījums, ka tik maza vēstulīte var aizkustināt tik populāru un talantīgu personību,” komentē Ēriks Hānbergs. Lai gan ar katru gadu arvien mazāk, viņš joprojām sūta un saņem rokrakstā rakstītus apsveikumus.

Māris Salējs: “Datorā dzimušajai dzejai nav “pieraksta vietas””

“Man joprojām patīk rakstīt ar roku. Bet nu jau smadzenes ir noorientējušās, ka, piemēram, stāvot pārpildītā autobusā, kad dzejolis sāk ienākties, vieglāk ir izvilkt telefonu un tur piefiksēt rindiņu, nevis vērt veļā somu, taustīties pēc pildspalvas un piezīmju blociņa un, mēģinot nenogāzties pie katras straujākas transportlīdzekļa sakustēšanās, kricelīgā rokrakstā kaut ko piefiksēt. Arī šādi, viedrīcēs tapuši, dzejoļi tiek laboti, un to labojumu vēsture nav mazāka kā rokrakstā tapušajiem,” par savu dzejas rindu rašanos stāsta dzejnieks Māris Salējs.

Pārlasot dzejoļus, viņam labāk patīk tieši rokrakstā tapušie, jo tie šķiet taustāmāki, autentiskāki. Datorā vai telefonā dzimušajiem nav “pieraksta vietas”. “Rakstot dzejoļus uz papīra, ir iespējams atgriezties pie nosvītrotajiem variantiem. Tas ir gan labi, gan slikti. Labi tādēļ, ka vari, ar “svaigu aci” pārlasot, izvēlēties variantu, kas tev iepriekš nez kāpēc šķitis nederīgs. Slikti tādēļ, ka, ja labojumu ir daudz, grūti aiz tiem saskatīt dzejoli kā veselumu. Rakstīšana, piemēram, Facebook “pa taisno” ir kā gleznošana “a la prima” tehnikā. Tu uzreiz pārvaldi spēles laukumu un samēro savu prasmi izteikties vienā elpas vilcienā ar to iedvesmas kripatu, kas tev tieši tajā brīdī tikusi izsniegta. Tobrīd ir ļoti svarīgi, lai pēc iespējas ilgāk “nepārtrūkst filma”, skaņa, krāsa, melodija, jutoņa,” viņš skaidro. Savukārt dzejoļiem, kuri top ilgi, pa vārdam, frāzei, rindiņai vienlīdz labi derot gan telefons vai dators, gan piezīmju blociņš.