Stāstnesis Nr. 17 / 20.01.2022

Sava ceļa gājējs

Inese Žune RMM mākslas eksperte

Slavenību bērniem, īpaši, ja viņi izvēlas darboties tai pašā jomā, kur viņu vecāki, nereti ir grūti veidot savu karjeru, jo vieni vērtētāji uzskata, ka jaunie censoņi panākumus gūst, vienīgi pateicoties sabiedrībā pazīstamajam vārdam, bet citi gaida, lai viņi līdzinātos saviem izcilajiem priekšgājējiem. Volfgangam Dārziņam šajā ziņā bija īpaši sarežģīti, jo viņš nesa gan sava tēva, tautā plaši pazīstamā un iemīļotā komponista Emīla Dārziņa (1875–1910) uzvārdu, gan pasaules mūzikas ģēnija Volfganga Amadeja Mocarta vārdu, kuru viņa tēvs uzskatīja par sava gara līdzinieku.

Volfgangam bija tikai četri gadi, kad pie Zasulauka stacijas, vilciena sabraukts, mira viņa tēvs. Zēna audzināšana palika mātes Marijas Dārziņas dz. Deideres (1879–1961) un vecmāmiņas Marijas Dārziņas dz. Laimiņas (1855–1937) ziņā. Pēdējai tolaik piederēja pansija Rīgā, Tērbatas ielā Ķeniņa ģimnāzijā, kur viņa izīrēja istabas. Katrā ziņā Volfganga Dārziņa muzikālā apdāvinātība izpaudusies jau agrā bērnībā. Atmiņu grāmatā Ciemošanās Jēkabs Poruks raksta: “…Vecāmāte saka priekšā vārdus no dziesmu grāmatas un abi [ar Volfgangu – I.Ž.] gavilē […]. Te nu tas zēniņš uz grīdas ar balto cekulu, cik sudrabaini viņš izloka melodiju, bez mazākā grēka tonī un ritmā. Tā viņam ir tikpat dabīga lieta kā elpošana”.

Volfgangam Dārziņam jau drīz vien atklājas absolūtā dzirde un izcila atmiņa, tādēļ pievēršanās mūzikai ir visai likumsakarīga. Visi to no viņa gaidīja un arī sagaidīja. Īpaši par to rūpējās vecāmāte, kura mazdēlā saskatīja sava karsti mīlētā dēla traģiski aprautā dzīves ceļa piepildījumu. Pirmā pasaules kara laikā (1914–1919) ģimene dzīvo Krievijā, jo Voldemāra Maldoņa ģimnāzija, kur strādā Volfganga māte, tiek evakuēta. Līdz ar to zēna muzikālā izglītība aizkavējas. Sistemātiskas mūzikas mācības Volfgangs uzsāk tikai 14 gadu vecumā, kad iestājas Latvijas Konservatorijas zemākajā kursā un apgūst klavierspēli pie Bonifācijas Rogges (1890–1973). Vēlāk viņš smējies, ka aizgājis un nospēlējis Do mažoru un ticis konservatorijā.

Tomēr jau kopš mazotnes Volfgangu visvairāk interesē sports tā visdažādākajās izpausmēs. Skolas gados viņš divas reizes pat noorganizējis sporta sacensības 2. ģimnāzijā Rīgā un arī pats guvis panākumus vieglatlētikā. Reiz deviņpadsmit jauniešu grupā viņš piedalījies Polijas slēpošanas kūrortā Zakopanē 12 kilometru garā nobraucienā ar slēpēm, un bijis viens no trim, kurš spējis šo distanci godam pieveikt. “Sports arī bijis tas, kas lielā mērā traucējis Dārziņa izglītības gaitas gan ģimnāzijā, gan pirmajos gados konservatorijā. Kad vajadzējis izšķirties par interesantu futbola sacīksti vai eksāmenu, uzvarējis sports”[1].

18 gadu vecumā Volfgangs iestājies konservatorijas augstākajā kursā Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasē (1924–1929) un 1931. gadā pie viņa beidzis arī praktisko kompozīciju. Šajā laikā viņš jau izaudzis par sportiski slaidu un plecīgu jaunekli, dzelteniem, viļņainiem matiem. “Tēvs, kas tēvs” – meitenes aizgrābtībā čukstēja, un, patiesi, abu līdzība bijusi ārkārtīgi liela, īpaši profilā. Ernests Brusubārda teicis: “Iet gluži kā tēvs, apkārt neskatīdamies, bet zina, ka uz viņu skatās!”

Volfgangs Dārziņš šajā laikā sarakstījis vairākus krāsaini orķestrētus, ritmiski un harmoniski bagātus simfoniskos darbus (Spāņu svīta, 1931; Latvju deju svīta, 1932; Fūga stīgu orķestrim (notis zudušas); kantāte Daugavas viļņi (Kārļa Skalbes teksts, 1933) jauktam korim, baritona solo un orķestrim), kuros pielietojis stipri modernas harmonijas impresionisma garā.

Latviešu publikas iemīļotajai mūzikas formai — solo dziesmai viņš nav pieskāries nemaz. Uz jautājumu: “Kāpēc neraksta tik skaistas solo dziesmas kā tēvs?”, viņš atbildējis: “Ar solo dziesmām es ne savu tēvu, ne Alfrēdu Kalniņu pārspēt nevarēšu. Nav jāmēģina atkārtot to, ko citi jau atraduši un piepildījuši”. Albertam Jērumam viņš, jokojot teicis, ka, piemēram, Riharda Vāgnera dēla, komponista un diriģenta Zigfrīda Vāgnera (Siegfried Helferich Richard Wagner, 1869–1930; Baireitas festivāla mākslinieciskais vadītājs no 1908. līdz 1930. gadam) lielākā kļūda ir bijusi tā, ka viņš komponējis operas[2]. 30. gados zināmu popularitāti V. Dārziņš ieguvis ar nedaudzām kora dziesmām. Piecas no tām VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku (1933) jaundarbu konkursā ieguvušas godalgas: tautasdziesmu apdares Trīs māsiņas mežā gāja, Švāģera meitiņa, Es maza meitiņa, Kas gan to celiņu (svētku programmā netika iekļauta) un oriģināldziesma Birzēm rotāts Gaiziņš ar Kārļa Jēkabsona vārdiem. Vēlāk šīs kompozīcijas daudz skanējušas dziesmu dienās un koncertos.

1934. gadā ar sava Pirmā klavierkoncerta pirmatskaņojumu V. Dārziņš absolvē Latvijas Konservatorijā Nadeždas Kārkliņas (1878–1943) klavieru klasi un saņem laureāta diplomu. Par šī darba tapšanu viņš vēlāk ar smaidu rakstījis: “Mana vecāmāte svēti ticēja, ka galvenais cilvēka mūžā ir ēšana. […] Ja es ieņēmu barību kā visi tikai treji lāgi, tad puse Rīgas zināja, ka esmu pie miršanas un diez’ vai vairs celšos, un, kad es smagās paģirās kādreiz nejaudāju ieēst nemaz, tad vecāmāte visu dienu spēlēja korāļus un skaitīja no Jāņa parādīšanās grāmatas. […] Katru reizi, kad es, iedvesmas aplidots un svētas baismas ciezdams, cīnījos ap savu diplomdarbu – klavierkoncertu, kam vajadzēja iekarot vismaz pus pasaules, viņa allaž mēdza pienākt un teikt: “Tā, dēlī, laikam tava kompozīcija – viss aplam’ vie’ skan”[3]. Pirmais klavierkoncerts piedzīvojis trīs atskaņojumus ar orķestri: V. Dārziņš to spēlējis konservatorijas beigšanas aktā un vēl divos simfoniskajos koncertos. Jāņa Zālīša vērtējumā Pirmā koncerta mūzika ir “liegas romantikas piestrāvota, melodiski un harmoniski pievilcīga, formālajā darinājumā skaidra, arī emocionāli saturīga”.

Jau studiju gados (no 1928) jaunais komponists uzsāk mūzikas aprakstnieka un kritiķa darbu laikrakstā Latvis un pasniedz privātstundas. Jēkabs Poruks grāmatā Ciemošanās raksta, ka koncertzālē Volfgangs Dārziņš iznesīgs un elegants vienmēr ienācis pats pēdējais, kad visi klausītāji jau sasēduši savās vietās un apklusuši. Pieredzējušākais tā laika kritiķis Jānis Zālītis teicis, ka tā darījis arī viņa tēvs Emīls, lai publika viņu vairāk ievēro.

Vēlāk Volfganga izsmalcināta stila kritikas ir lasāmas arī laikrakstos Rīts, Burtnieks, Mūzikas apskats un Tēvija. Pēc koncertiem viņam patika pasēdēt Švarca vai kādā citā kafejnīcā, kur bieži vien, pīpi kūpinādams un stipru kafijas tasi malkodams, viņš uz mazām lapiņām rakstīja recenzijas par tikko dzirdēto, lai vēl tai pašā vakarā nodotu redakcijā savu spriedumu. Viņu netraucēja ne tas, ka kafejnīcas tālākā stūrī orķestris spēlē jaunāko grāvēju, ne dīku ļaužu čalošana visapkārt, ne viņam pievērstie dāmu skatieni un zīmīgā sačukstēšanās.

V. Dārziņš bija sabiedrisks un cienīja labu humoru, bet pretēji dažiem citiem joku mīļotājiem mūziķiem, viņš nebija anekdošu stāstītājs. Viņa asprātība izpaudās paša novērojamos. Draugu lokā, kas bijis diezgan plašs, viņu dēvējuši vienkārši par Voli. Ārpus mūzikas Dārziņam bijušas daudzveidīgas intereses — laba grāmata, glezna, stipra kafija, smaržīgs dūms (piederējušas 12 pīpes) un makšķeres kāts ar drošu auklu, par futbola sacīkstēm nemaz nerunājot[4]. Kādu laiku viņš aizrāvies arī ar baletu, jūsmojis par basketbolu un Latvijas basketbolistu izcilajiem panākumiem, viņu interesējusi kulinārija. Viņa dzīvoklis bijis literātu un mākslinieku saieta vieta. Interesanta viņa dzīves epizode šajā laikā ir kļūšana par Kongresa kafejnīcas pārzini, ko viņš vēlāk aprakstījis feļetonā Kad es biju pārvaldnieks. Tur viņu uzaicinājis Romāns Suta. Volfgangs raksta, ka viņam “bija jāpārrauga arī kafejnīcas mūziku: veselu 10 cilvēku orķestri ar visu repertuāru. […] Mana karjera Kongresā izbeidzās tikpat pēkšņi kā karjera uz plosta [kādu laiku viņš izmēģināja arī šo darbu – I.Ž.]: mani atlaida”[5]. Otrs tāds gadījums saistīts ar V. Dārziņam uzticēto kinolomu – sava tēva, jauna komponista atveidošana tā arī neīstenotajā Viļa Lapenieka spēlfilmā Melanholiskais valsis.

1939. gadā Volfgangs Dārziņš kopā ar orķestri Teodora Reitera vadībā atskaņo savu 2. klavierkoncertu, ko uzskata par viņa panākumu virsotni pirmskara Latvijā. Šis ir laimīgs gads (1939), jo Ziemassvētkos Volfgangs Dārziņš mij gredzenus ar gleznotāju Annu Ozoliņu, kura beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un visus turpmākos gadus ir uzticīga Volfganga dzīves mūza un atbalstītāja.

Mūzikas recenzenta pienākumi, šķiet, mācījuši Dārziņu raudzīties sevī ar stingra kritiķa aci. Tāpēc savā radošajā darbā skaņradis allaž bijis apdomīgs, nepārsteidzīgs. Katru jaunu ideju viņš ilgi nēsājis sevī un tikai tad izlicis uz nošu papīra. V. Dārziņš nenogurstoši strādājis pie katra sava skaņdarba, to reizē analizējot un slīpējot, lai ikvienai notij vai ritma figūrai būtu loģiska, nepieciešama vieta visā mūzikas kopsakarībā un uzbūvē. Piemēram, savu Pirmo klaviersonāti, kas veltīta sievai Annai Dārziņai (1911–1998), viņš pārstrādājis 27 reizes. Variācijas par oriģināltēmu klavierēm viņš komponējis jau 1942. gadā, bet turpinājis slīpēt bēgļa gaitās Eslingenā un galīgajā variantā pabeidzis tikai 1947. gadā. Komponists Alberts Jērums uzskata, ka no Dārziņa mantojuma svarīgākā ir Vācijas nometnēs un ASV tapusī klaviermūzika. “Tai ir savs noteikts, ilgu gadu meklējumos izveidots stils, gan saskarsmē ar mūsu folkloru, gan modernās mūzikas strāvām, bet tā nav gluži viegli atskaņojama un laikam arī paliks vairāk muzikālās izlases klausītāju vērtējumam”[6].

Eslingenas periodā V. Dārziņš kā veikls un muzikāli iejūtīgs koncertmeistars un solists piedalās koncertos, apbraukājot latviešu nometnes kopā ar dziedātāju Amandu Rebāni (1890–1981) un aktrisi Liliju Štengeli (1891–1958). Viņš strādā pie tautasdziesmu aranžējumiem un raksta žurnālista Arvīda Klāvsona (1900–1964) izdotajam laikrakstam Latvju ziņas ne tikai par mūziku, bet arī par sportu, makšķerēšanu, un valdzina lasītājus ar saviem asprātīgajiem feļetoniem, atgādinot, ka “arī šis laiks nav zudis tiem, kas zina lielo noslēpumu, ka dzīve nav vis tas, kas ir ap mums, bet tas, kas ir mūsos pašos[7]. Klāt nākušas vēl dažas aizraušanās – pastmarku krāšana un bridža spēlēšana.

1950. gadā, kopā ar dzīvesbiedri, gleznotāju Annu Dārziņu un savu māti, V. Dārziņš ar kuģi General Heintzelmann izceļo uz ASV un nonāk Spokenā (Oregonas pavalsts). Sākumā viņš spēlē ērģeles un vada draudzes kori baznīcā Grace Lutheran Church, bet drīz vien iegūst pedagoga vietu nesen dibinātajā konservatorijā, kur augstu novērtē Dārziņa talantu, labo izglītību un mūziķa pieredzi. Viņš pasniedz kompozīcijas teoriju un klavierspēli un atver savu privātpraksi. Labākie no viņa audzēkņiem kļūst par ģimenes draugiem un vēlāk arī V. Dārziņa darbu popularizētājiem. Arī māksliniecei Annai Dārziņai ir iespējas rīkot izstādes un darboties profesijā. Viņa glezno bagātu ļaužu portretus, kolorē fotogrāfijas un drīz kļūst par pedagoģi vietējā mākslas koledžā. Dārziņu pāris ir viens no retajiem, kurš arī trimdā var nodoties vienīgi savai mākslai un arī dzīvot no savas mākslas.

Latviešu trimdas sabiedrību Volfgangs Dārziņš pārsteidz ar ziņu, ka viņš 45 gadu vecumā ir nolēmis atsākt klavieru virtuoza gaitas. Viņš sūrā ikdienas darbā, spēlējot sešas stundas dienā, atjauno ierūsējošo klavierspēles tehniku, apgūst repertuāru un sešās turnejās pa Ziemeļameriku sniedz ap 100 koncertus, atskaņojot L. van Bēthovena, F. Šopēna, R. Šūmaņa, K. Debisī skaņdarbus un savu sonāti in F, kas 1953 gadā saņēmusi Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda godalgu.

Anšlavs Eglītis tēlojumu grāmatā Neierastā Amerika par sava jaunības drauga koncertu raksta: “Klausītāju priekšā stājās nopietns, gandrīz drūms vīrs, […] matu gaišais dzeltenums šķita kļuvis manāmi pelēkāks. Kādreizējā vieglā bravūra un poza, bija pazudusi, un, kad […] Volfgangs nosēdās pie instrumenta, likās, viņš pilnīgi aizmirsa savu apkārtni un visu pasauli. Koncentrētā, saspringtā izteiksme nenozuda no viņa vaiga visu koncerta laiku, pat starpbrīžos, reizēm pārvērsdamās sāpīgā, it kā izmisīga niknuma grimasē – kad Bēthovens un Šopēns pieauga dārdošos fortissimo.” Arī Jēkabs Poruks ir pārsteigts par Dārziņa izcilo klavierspēli: “No tā laika, kad sabiedrības luteklis Volis spēlēja savus pirmos klavierkoncertus un Jānis Mediņš par viņa spēli smīnējis, ka Volis klavieres tikai kutinot, nav vairs ne miņas”[8].

Volfganga Dārziņa dzīves pēdējais posms aizrit Sietlā, uz kurieni ģimene pārceļas 1955. gada rudenī. Volfgangs te uztur savu mūzikas studiju, kur pie viņa nāk papildināties Vašingtona universitātes Mūzikas fakultātes absolventi. Nu viņš koncertē vienīgi pēc īpaša uzaicinājuma, tostarp slavenajā ASV Rietumkrasta mākslas un mūzikas festivālā. Sietlā viņš pabeidz arī savu tautas melodiju apdaru lielāko darbu – 200 latviešu tautasdziesmas balsij un klavierēm. 1960. gada sākumā komponista klavierdarbus savā katalogā uzņem ASV jaunās mūzikas apgāds DOVV Publishers Ņujorkā.

Komponists un mūzikas autoritāte Tālivaldis Ķeniņš rakstījis: “Dārziņš ir iepazinies un sekojis visiem muzikālās Eiropas pēdējiem modes kliedzieniem, pat džezu neizslēdzot, taču iedzimtā gaume un asā paškritika komponistu pasargājusi no veltīgām ekstravagancēm paša darbos. Dārziņš pamazām raisījies vaļā no šīm ietekmēm […] Plašākām aprindām Dārziņš pazīstams ar saviem tautasdziesmu harmonizējumiem. […] Īsti meistardarbi jau ir Dārziņa tautas dziesmu apstrādājumi vienai balsij un klavierēm. Volfgangs Dārziņš bija viens no tiem retajiem latviešu skaņražiem, kas bija konsekventi meklējis un beigās arī atradis savu stilu, tā kļūdams par savas paaudzes oriģinālāko skaņradi”[9].

Latviju aiz dzelzs priekškara Volfganga Dārziņa mūzika vēl nelegāli sāk sasniegt 70. gados, bet tikai 1986. gadā Latvijā var pamazām minēt Volfganga Dārziņa vārdu. Tad Imanta Kokara vadītais koris Ave Sol ieskaņo gandrīz visus viņa darbus korim. Mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš, saistībā ar komponista simtgadi 2006. gada 23. septembrī raksta: “Viņš ir vēris jaunus ceļus latviešu mūzikai un arī mūzikas domai, saglabājot tuvas attiecības ar mūsu garīgo mantojumu un tautas mūzikas savdabību[10].

Volfgangs Dārziņš bija sava ceļa gājējs, kas, varbūt, viņu attālinājis no “tādas iemīļotības plašākās mūzikas baudītāju aprindās, kādu vēl joprojām izpelnās viņa tēva dziesmas, bet tuvinājis paša spraustam mērķim: “Studēt, iedziļināties savas tautas garā, kamēr beidzot jūties kā šī gara sastāvdaļa”[11].

Latvijā Volfgangs Dārziņš vēl joprojām nav īsti iepazīts un novērtēts. Arī mūsdienu kontekstā patiesi skan komponista, pianista un mūzikas rakstnieka V. Dārziņa vārdi: “Visilgāk ļaudis aplaudē tam, kas spožs; visskaļāk tam, kas varens; visnegribīgāk tam, kas dziļš”[12].

[1] B. Ķīselis. 1946. 14. oktobris, RTMM p-29752. nr. 59
[2] Alberts Jērums, 1946. 28. septembris, RTMM p-29752
[3] RTMM p-29752, Nr. 96
[4] J. Cīrulis. Volfgangs Dārziņš. Tēvija, 1942. 23. februāris
[5] RTMM p-29752, nr. 50
[6] Alberts Jērums, 1946. 28. septembris, RTMM p-29752
[7] V. Dārziņš. Balāde par melno purvu, RTMM p-29752, Nr.51
[8] Jēkabs Poruks. Nomazgājusies sonāta. 1954. gada 4. septembris, RTMM p-29752 Nr. 113
[9] Ķeniņš Tālivaldis. Volfgangu Dārziņu pieminot. RTMM p-29752, nr. 210
[10] Arnolds Klotiņš. Volfgangam Dārziņam šajās dienās būtu 100. Brīvā Latvija
[11] Knuts Lesiņš, Volfgangs Dārziņs 40 gadnieks. Latvju Domas, 1946. gada 21. septembris
[12] Latvju Ziņas, 1947. 26. novembris, RTMM Nr. 90

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Sava ceļa gājējs

Dalīties!