Skolotāja Pētera Medņa ģimene Praulienas skolas dārzā. No kreisās: Pēteris Mednis, meita Rita, Marta Medne, dēls Haralds. Ap 1913.gadu. Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Praulienas pagasta pamatskolas pārzinis Haralds Mednis un skolotājs Harijs Karčevskis (vidū). Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Praulienas pamatskolas ēka (tautā saukta par Medņa skolu) 1952.gadā. Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Pēc Jāņa Kalniņa operetes “Krišus Laksts” iestudējuma 1935. gada 6. februārī, Lazdonā. Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Lazdonas draudzes koris un diriģents Haralds Mednis ar sudraba šķīvi, valsts prezidenta balvu, labākajam lauku korim IX Vispārējos Dziesmu svētku koru karos. Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Haralds Mednis un Lazdonas draudzes koris pēc uzvaras IX Vispārējo Dziesmu svētku koru karos 1938. gadā. Foto nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Diriģenta Haralda Medņa sumināšana pēc uzvaras IX Vispārējo Dziesmu svētku koru karos 1938. gadā. Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa arhīvs.

Haralds Mednis skolotāju kursos, senāku laiku dejas apgūstot. Ap 1930. gadu. Foto: nezināms. RMM, Haralda Medņa krājums.

Kad 1938. gada 16. jūnijā IX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku koru karā par laureātu kļuva Lazdonas draudzes koris, tā diriģents Haralds Mednis (1906 – 2000) pat nenojauta, kā šis notikums izmainīs viņa dzīvi. Pēc Jāzepa Vītola uzaicinājuma iestājies Latvijas Konservatorijā, Praulienas pagastā un tuvējā apkārtnē iecienītais skolotājs nu sāka iet profesionālās mūzikas ceļu. Tiesa gan, no skolas un izglītības jomas tā arī nekur projām neaiziedams…

Ar skolām saistīta ir gandrīz puse no Haralda Medņa deviņdesmit četrus gadus garā mūža. Skolotāja dēls – skolā dzimis, skolā audzis, mācījies un strādājis. Pēdējās mācību iestādes, Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas katedras klases durvis pedagogs Haralds Mednis bija spiests aizvērt 1951. gadā (atbrīvots no darba, jo “neatbilst padomju studentu audzinātāja darbam”).

Izglītošanas darbs turpinājās gan diriģentu semināros, gatavojoties dziesmu svētkiem, gan koros (ne tikai iestudējot dziesmas, bet arī audzinot jaunos diriģentus – savus kormeistarus un mācot manieres sava kora vīriem). Lazdonas draudzes kori Haralds Mednis vadīja, būdams skolotājs, bet ar Rīgas koriem viņš sāk strādāt, jau studējot Konservatorijā. Maestro saistība ar izglītības iestādēm turpinājās arī tālākos gados – vadot Latvijas Valsts Universitātes jaukto un vīru kori, Rīgas skolotāju nama korus “Skaņupe” un ”Tēvzeme”.

Trīspadsmit darbīgie gadi, kurus Haralds Mednis aizvada skolas pārziņa amatā Praulienā, no brīža, kad jāpamet studijas Latvijas Universitātē un jāstājas tēva vietā klases priekšā, līdz pat uzvarai dziesmu karā un tai sekojošajiem notikumiem – tas ir izaugsmes un pilnveidošanās, sevis pierādīšanas un apliecināšanas laiks. Pierādījums tam, ka Haralds Mednis ir labs un talantīgs skolotājs, teicams diriģents un aktīvs sabiedrisks darbinieks. Bez skolotāja prasmes nebūtu Praulienas pagastskolas popularitātes, bet par diriģenta talantu liecina Lazdonas draudzes kora augstā mākslinieciskā kvalitāte, vairākkārtēja uzstāšanās Latvijas radiofonā un, protams, panākumi dziesmu karā.

Tolaik viss Haralda Medņa dzīves ritms bija pakārtots dažādiem darbiem pagastā. Lielāko daļu skolotāja laika darba dienās aizņem skolas vadība un pedagoģiskais darbs, svētdienas rītos savukārt jāspēlē dievkalpojumos baznīcā, pēcpusdienās jāvada kora mēģinājumi skolas telpās. Notiek jau vēl arī citi ar kori saistīti pasākumi – koncerti, saviesīgi vakari, ekskursijas, piedalīšanās teātra iestudējumos pagastā, dažādu sarīkojumu kuplināšana Madonā, dalība dažāda mēroga dziesmu svētkos.

Par to, ka Lazdonas draudzes koris ir labā līmenī, liecina gan koncertos atskaņotie darbi (līdz pat G.F.Hendeļa “Mesijai”), gan arī recenzijas par koncertiem. Interesants ir dažādos māksliniekus salīdzinošais vērtējums presē par 1933. gada 9. jūlijā notikušu koncertu: “Madonas pilsētas pamatskolā rīkotā koncertā uzstājās arī starp pārējiem rīdziniekiem pazīstamais operdziedonis Mariss Vētra. Jāsaka, ka tas neattaisnoja uz to liktās madoniešu cerības. Vētras izpildītās dziesmas bija tik vienkāršas un apdrāztas. Par 120 latiem viņš varēja gan kā operas solists vismaz nodziedāt kādu āriju. [..] Vairāk par Vētru madoniešiem patika mazais, smaidošais vijolnieks Voldemārs Ruševics. [..] Trešā rīdziniece klavieru brīvmāksliniece Velta Delle spēlēja — “nekas labi”. Tiešām labi dziedāja Lazdonas draudzes koris diriģenta H. Medņa vadībā.” [1]

Lazdonas draudzes koris piedalās ne tikai koncertos, bet arī muzikālos iestudējumos, piemēram, Jāņa Kalniņa operetē “Krišs Laksts” (1935.gadā), Oļģerta Kreišmaņa operetē “Barons Bundulis” (1937.gadā), pie kam Haralds Mednis šīm izrādēm iestudējis arī dejas.
Un skola, skola… “Kādus tik priekšmetus man nav nācies mācīt?! Dziedāšanu, dejošanu, fizkultūru, vēsturi, zīmēšanu, pat rokdarbus un kalšanu. Bijām tikai trīs skolotāji, un priekšmetus vajadzēja sadalīt savā starpā. Mācīju viņiem diriģēšanu, un tad eglītes vakarā pa vienam stādīju priekšā korim. Kāds tas bija lepnums vecākiem!”, vēlāk atcerējās Haralds Mednis. [2]

Daudzus skolotāja gaitās piedzīvotos spilgtos notikumus Haralds Mednis atcerējās visu mūžu, un tie lasāmi ne vienā vien viņa intervijā. “Kāds vīrs, kura priekšā vēl biju zēns, man teica: “Te nu es tev atvedu to savu puiku. Vairāk jau man nav kā puika un manas stiprās rokas. Tu viņam iemācīsi rēķināt, to es zinu. Bet tu iemāci viņu dziedāt. Un dancot arī iemāci. Redzi, to es neprotu. Kad esmu aizgājis, kur visi sanāk, es stāvu un nezinu, kur savas rokas likt. Bet, kad mans puika dziedās, viņam būs pavisam citādi.” Un tad es to arī darīju. Tāpat kā mans tēvs bija darījis. Visi skolā dziedāja.” [3]

Dziedāšanā skolotāja Medņa princips bija, ka iemācīt dziedāt var katram, arī rūcējam, un nevienu dziedātgribētāju korī atraidīt nedrīkst. “Liekas, nav bērnam muzikālās dzirdes, dziedamās balss, vai cita kāda vaina un atmet mācīšanai ar roku. Bet, ja rūcēju neizlaiž un atrod laiku drusku paķimerēties ar viņu – iemācās arī tas. Mana skolas prakse to apstiprina. Galvenais, atmodināt bērnā ticību, radīt viņā gaidu prieku: drīz vien, nupat jau iznāks. Viņš ieklausās, cenšas… un iznāk arī. Ir jau tur savas nianses. Mazais ir diskantnieks, pieaugušajam zema balss. Klavieres arī nav tik labi šādai apmācībai piemērotas, kā agrākais harmonijs. Un tomēr dziedāt citiem līdzi var katru iemācīt”, atzīst Maestro. [4]

Un, kad bija iemācījies, bijušais rūcējs nepameta dziedāšanu, bet nāca uz lielo kori. Kustība bija nepārtraukta, Lazdonas draudzes koris atjauninājās un kuplinājās – no sākotnējiem septiņpadsmit tas izauga līdz pat septiņiem desmitiem dziedātāju. Tie, kuri pie Medņa bija skolā mācījušies, dziedāšanu turpināja pieaugušo korī.

Dažs bijušais skolnieks šos notikumus nav aizmirsis visu mūžu. Haralds Mednis atceras: “1995. gada vasarā Rīgā, Brīvības un Miera ielas krustojumā, stāv viens vecs, sirms kungs ar kūkumu mugurā, ko mana sieva atzīst par savu vīru; pretim nāk cits sirms, bārdu apaudzies vīrs un, ieraudzījis to pirmo, turpat ielas vidū paceļ roku: ”Lūdzu, skolotāj, es zinu, tagad es varu nodziedāt!” Un tūliņ uz vietas taisās dziedāt. Bažīdamies, ka abi nenonākam kādā konfliktsituācijā ar kārtību sargājošām iestādēm, no dziedāšanas ielas vidū viņu atturu, bet, mazliet pagājušies sāņus, uz soliņa apsēstamies un parunājamies gan. Izrādās, tas ir mans bijušais skolnieks Vilnis Elksnītis, caur kuru gribēju pierādīt, ka dziedāšanas barjera ir pārkāpjama arī rūcējiem.” [5]

1.Madonas Ziņas, 1933.gada 14.jūlijs.
2.Danosa A. Arī es jūs mīlu, Maestro! // Skola un Ģimene, 1986.g., Nr.8, 24.lpp.
3.Mednis H. Mūžam nav gana. //Zvaigzne, 1986.g., Nr.16., 14.lpp.
4.Grauda L. Colvēks ir laimīgs, ja viņš var dziedāt. // Oktobra Karogs (Alūksne), 1986.gada 18.augusts.
5.Likteņdziesma. R., 1996.g.