“Visvisādi gribēju būt līdzīgs papiņam. Zināju, ka būšu inženieris,” bērnības atmiņās 20. gadsimta sākumā raksta pasaulslavenais, Rīgā dzimušais kinorežisors, grafiķis un kinoteorētiķis Sergejs Eizenšteins, kurš sākotnēji bija iecerējis iet tēva, ievērojamā arhitekta, viena no Rīgas jūgendstila radītājiem Mihaila Eizenšteina pēdās. RMM interneta žurnāls “Stāstnesis” noslēdz paaudžu pārmiju tēmai veltīto numuru ar stāstu par Sergeja Eizenšteina bērnības un jaunības dienām, kas līdz 17 gadu vecumam pavadītas Rīgā – par sarežģītajām attiecībām ar valdonīgo tēvu, priekšzīmīgo paklausību, kas vēlāk apvērsti “atspēlējas” viņa filmu vardarbībā, un dramatisko vēstures notikumu iespaidu uz viņa kinodarbiem.

Sergeja Eizenšteina pētnieki un filmu cienītāji gadsimta garumā ir šķetinājuši izcilā montāžas virtuoza biogrāfijas mīklas – tostarp ārēji labklājīgās, tomēr arī sāpīgās bērnības pieredzes ietekmi uz viņa unikālo kino rokrakstu. Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) glabā apjomīgu Eizenšteina kolekciju ar fotogrāfijām, zīmējumiem un vēstulēm, kas tapušas laikaposmā, kad Eizenšteins dzīvoja Rīgā. 1962. gadā viņa arhīvu toreizējam Latvijas PSR Vēstures muzejam (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) nodeva Maskavā dzīvojošā atraitne Pera Ataševa, un muzeju reorganizāciju rezultātā tas nonāca RMM krājumā.

“Kad vairākas bērnu dienu traumas pēc emocionālajām iezīmēm sakrīt ar uzdevumiem, kas jāveic pieaugušajam, ir ļoti labi. Es uzskatu, ka man ar biogrāfiju ir paveicies,” savos memuāros raksta jau pieaugušais, starptautiski atzītais kinorežisors Sergejs Eizenšteins, ne reizi vien pievēršot uzmanību bērnības notikumu nozīmei savās kino gaitās. “Tipisks Rīgas puišelis. Puišelis no labas ģimenes. Tāds es biju divpadsmit gadu vecumā. Un tāds es esmu palicis līdz sirmam vecumam,” viņš papildina.

Sergejs Eizenšteins dzimis 1898. gadā Rīgā ievērojamā inženiera – arhitekta Mihaila Eizenšteina un tirgoņu atvases Jūlijas Koņeckas ģimenē. Līdz 1901. gadam Sergeja tēva Mihaila Eizenšteina projektētie nami Rīgā uz vispārējās arhitektūras fona neizcēlās, tomēr krass pavērsiens dekoratīvā jūgendstila virzienā notika, projektējot J. Legzdiņa namu Elizabetes ielā 33. Arī viņa vēlākās jūgendstila pērles slejas Alberta ielā un tās apkārtnē – Rīgas “klusajā centrā”. Ilgu laiku Rīgas jūgendstils saistījās tieši ar Mihaila Eizenšteina vārdu, viņa drosmīgo – gan oriģinālo, gan aizgūto – arhitektūras formu eklektiku. Mitinoties Rīgā, Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas vadītāju un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (1917. gada revolūcijai) saņēma Krievijas impērijas cara valdības apbalvojumus un ordeņus. Lai gan Vidzemes guberņas lielākajā pilsētā Mihails Eizenšteins iemantoja slavu kā arhitekts – novators, gan tolaik, gan mūsdienās viņa veikums profesionāļu rindās tiek vērtēts pretrunīgi.

Bērnības atmiņās Sergejs Eizenšteins sevi raksturo kā pieklājīgu un paklausīgu bērnu. RMM krājumā pieejamajās liecībās redzams, ka skolā viņš lielākoties vērtēts ar teicamām atzīmēm. Par bērnības lūzuma punktu viņš pats atzīst vecāku šķiršanos – 1909. gadā māte aizgāja no ģimenes, lai pārceltos uz dzīvi Sanktpēterburgā. Savukārt mazais Sergejs kopā ar tēvu līdz 1915. gadam dzīvoja Rīgas centrā, Nikolaja ielā (tagad – Krišjāņa Valdemāra iela) 6. Par vecāku šķiršanos Eizenšteins raksta: “Šie notikumi jau agrā bērnībā no manām iedomām un jūtām iznīdēja ģimenes atmosfēru, ģimenisko rituālu kultu un ģimenes pavarda jaukumus.” Centība un jūsma, kas jaušamas mātei sūtītajās vēstulēs, liek domāt par bērna vientulību un ilgām. Emocionālo tukšumu palīdzēja aizpildīt auklīte Marija Elksne – Eizenšteinam ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Sergeja grūtās attiecības ar māti veidoja nošķirtība bērnībā, kā arī viņas nespēja izprast dēla talanta mērogu. Abi vecāki Sergejam vēlēja inženiera izglītību un izlikās neredzam viņa apdāvinātību mākslā.

Jau mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (tagadējā 2. ģimnāzija), izpaudās Sergeja Eizenšteina talants – bagātā iztēle, groteskais humors un asredzīgums, veidojot vizuālus tēlus. RMM krājumā ir bieza, ar 1915. gadu datēta, Eizenšteina zīmējumu klade, kurā spilgti atspoguļojas viņa neierobežotā fantāzija un novērošanas spējas. Zīmētie varoņi ir politisko un militāro personu tipāži, fantastiskas un kariķētas būtnes. Tomēr, ģimenes iespaidots, 1915. gada 30. maijā Eizenšteins devās uz Petrogradu mācīties Civilinženieru institūtā. Savās atmiņās kinorežisors ļoti kritiski izsakās par saviem vecākiem, saukdams tēvu par tirānu. Rīgas Kino muzeja kataloga intervijā Maskavas Kino muzeja direktors Naums Kleimants skaidro: “Eizenšteinam bija tā četrgadīga bērna ģenialitāte, kurš sev atklāj pasauli. Šī bērnišķība izskaidro viņa romantiskos un bērnišķīgos soļus, kas sadzīvoja ar viņa īpašo gudrību un enciklopēdiskajām zināšanām. Tomēr visvairāk bērnišķība izpaudās attieksmē pret saviem vecākiem. Vecāku skandāli, tēvs, kurš ķērās pie pistoles, lai draudētu māmiņai, – mazam bērnam tā ir baisa trauma. Māmiņa, kura aizbrauca, un tētiņš, kurš daudzkārt uzstāja, lai dēls izvēlētos studēt arhitektūru, inženierzinātnes…”

Sergeja paklausību sekot tēva pēdās – studijas institūtā – pārtrauca karš. 1918. gadā viņš brīvprātīgi pieteicās armijā un vēlāk ar dienesta biedriem izveidoja amatierteātra trupu. Pēc dienesta strādāja Maskavā par teātra dekoratoru, vēlāk režisoru, izmēģinot savu “atrakciju” montāžas principu teātra mākslā un intelektuālo montāžu kino. Viņa kinodarbi “Bruņukuģis Potjomkins” (1925), “Streiks” (1925), “Oktobris” (1927), “Aleksandrs Ņevskis” (1938), “Ivans Bargais” ir kino klasikā kanonizētas filmas, kas atnesa režisoram pasaules slavu, uzaicinājumu strādāt Holivudā, kā arī padomju varas žņaugus. Tikai laimīgas sakritības rezultātā Eizenšteins nekļuva par represiju upuri.

Sergejs Eizenšteins ir rakstījis: “Cietsirdība, kas neizpaudās attieksmē pret mušām, sienāžiem un vardēm, asi atspoguļojās manu režijas darbu tematikā, metodikā un kredo. Tiešām manās filmās nogalina cilvēku pūļus, sabradā bērnus uz Odesas kāpnēm, sviež no jumta (“Streiks”), ļauj viņus nogalināt viņu pašu vecākiem (“Tērču pļava”), met liesmojošos ugunskuros (“Aleksandrs Ņevskis”), uz ekrāna ar īstām asinīm noasiņo vērši (“Streiks”) un ar asins surogātu — aktieri (“Bruņukuģis Potjomkins”), vienā filmā indē vēršus, citā — carieni (“Ivans Bargais”)…” Viena no pasaulē vadošajām Eizenšteina mantojuma pētniecēm, profesore Oksana Bulgakova secinājusi: “Eizenšteins uztvēra sevi kā cietsirdīgu bērnu, kura sadismu veidojis emocionālā brieduma trūkums. Mākslā, ko viņš pats uztvēra kā primāro realitāti un vienīgo nepieciešamību, viņš pieskārās vissāpīgākajām sava laika tēmām – vardarbība un masu bojāeja; pūļa erotisms un tā saindētā telpa; uztveres fragmentācija un alkas pēc zaudētā veseluma, kādu Eizenšteins saskatīja 30. gadu staļinisma utopijā.” (Materiāls interneta žurnālā “Kino Raksti” pieejams šeit.)

Jāņem vērā, ka Eizenšteina autobiogrāfijā bieži piesauktā bērnība viņa turpmākajā dzīvē ir arī literārs motīvs, kas ļauj veidot krāšņus stāstus un skaidrot savu daiļradi gan skatītājiem, gan sev pašam. Var tikai minēt, cik neizdzēšamu iespaidu uz Eizenšteina atstāja, piemēram, pirmais kino seanss viņa mūžā – 1906. gada vasarā kopā ar tēvu viesojoties Parīzē, viņš noskatījās Žorža Meljesa filmu “Sātana 400 sejas”. Savās atmiņās režisors romantizē arī bērnības vietas – piemēram, vasarnīcu Jūrmalā, kur pavadīja pirmos divus dzīves gadus: “Manas pirmās atmiņas — ievas vai ceriņu zars, kas iespraucies manā bērnistabā caur logu.” Un joprojām neskaidras ir viņa patiesās attiecības ar vecākiem – “tipiskā” Rīgas puišeļa tālaika izjūtas bez režisora rokrakstam raksturīgās dramatisma piespēles.

Izmantoti materiāli no Anša Epnera filmas “Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds” (1978), kā arī Rīgas Kino muzeja izstādes “Rīgas puika Sergejs Eizenšteins” (2008). Pateicamies Rīgas Kino muzejam par sadarbību raksta tapšanā.