18. septembrī, Muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā 8, publisko telpu atklāja Rakstniecības un mūzikas muzejs. Centrālais notikums bija izstādes “Himnai 100” atklāšana jaunajā muzeja izstāžu zālē, kura apmeklētājiem ir apskatāma no 21. septembra. Apmeklētājiem durvis vaļā vēra arī muzeja lasītava un jaunā muzeja pasākumu telpa “Tintnīca”. Dzejas dienu festivāla pasākumā…
“Latvijas himna ir ļoti nopietna, salīdzinot ar citām dziesmām. Tas ir pats nopietnākais, ko nodziedāt pasaulē.” Himnas stāstu sēriju turpina jaunāko izstādes “Himnai 100” varoņu – Otto, Karlīnas Elzas un Ernesta Linku stāsts. Šogad aprit simts gadi, kopš Baumaņu Kārļa dziesma „Dievs, svētī Latviju” sāka skanēt Latvijas valsts himnas statusā.
“Es domāju, ka sajūtu ziņā nekas labāks nevar būt, ka tu stāvi starp varbūt divām lielvarām, bet skan mazas Latvijas himna, un tu tajā brīdī esi pārāks,” domā skeletonists Martins Dukurs.
“Neparasti ir mēģināt himnu. Tad es nezinu, kas man ir jādara. Ir gadījies, kad pūtēju orķestrī ar Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestri mēs esam mēģinājuši himnu vairākas reizes, un es saku, ka es jau viņu zinu, nu, ko tur mēģināt. /../ Katru reizi es viņu no jauna dziedu un spēlēju. Tā tas ir, ” atzīst mūziķis Intars Busulis.
“Mūsu ģimenē tā ir dziesma, tie ir vārdi, kas vienkārši ir jāzina. /../ Esmu pats piedzīvojis pasākumus, kuros himnas izpildīšanas brīdī ir jūtams neliels apmulsums, varbūt tāds kūtrums, kas varētu būt skaidrojams ar dabiski latvisko kautrību vai arī prakses trūkumu. Es cenšos neļauties šīm šaubu emocijām, es dziedu droši un pārliecinoši, protams, paturot prātā vēstures kontekstu un varbūt tās personīgās asociācijas, kas man saistās ar šo dziesmu,” savā personīgajā himnas pieredzē dalās aktieris Raimonds Celms.
“Jo tā ir dziesmu dziesma. Es kategoriski noraidu izskanējušās diskusijas par himnas mainīšanu vai citas himnas izvēli,” apgalvo komponists Jānis Strazds.
“Varbūt tādēļ arī himnai ir tik garš mūžs, jo tik daudz šī zeme bija pārdzīvojusi, ka tā lūgšana joprojām ir aktuāla arī pēc savas būtības, pēc saviem vārdiem,” domā Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova.
“1970. gados, manuprāt, bija pilnībā notikusi Latvijas vai latviešu tautas ieaugšana padomju sistēmā. Ja gribam, varam to saukt par nodevību vai kolaborāciju. Bet mēs, tā laika skolēni, neko par to nezinājām. Un man rodas iespaids tāds, ka vismaz manā un manu draugu ģimenēs, cik mēs komunicējām, mūsu vecāki un vecvecāki bija samierinājušies ar to, ka Latvijas vairs nav un nebūs varbūt pat,” savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns.
“Ja man būtu talismans, droši vien, ka tas būtu šis”, - tā komponists Jānis Strazds saka par saviem bērnības zābakiem, kas ir Rakstniecības un mūzikas muzeja mēneša priekšmets.
Aicinām piedalīties literārajā pastaigā “Billes Rīga”. Literārā pastaiga “Billes Rīga” būs iespēja ceļot laikā, salīdzināt savu bērnību ar mazās Billes bērnības pieredzi 1930. gadu Grīziņkalna rajonā, ko grāmatās aprakstījusi Vizma Belševica.
Rakstniecības un mūzikas muzejs