Viļķenes septiņgadīgās skolas audzēknes Maijas Dūrējas skolēna apliecības foto (iespējams, 5. klase). No komponistes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam.

No kreisās: māsa Anna, krustmāte Alise, māsa Vallija, Maija mātes klēpī, brāļi Kārlis un Jānis. Foto oriģināls atrodas komponistes māsasmeitas Ineses Nelsones personīgajā arhīvā.

Maijas Einfeldes tēvs, ērģeļbūvētājs Jānis Dūrējs (1892–1944).  Foto oriģināls atrodas Maijas Einfeldes māsasmeitas Ineses Nelsones personīgajā arhīvā.

Komponistes Maijas Einfeldes māte Vallija Dūrēja (1896–1967) apmēram 16 gadu vecumā, iesvētību laikā. Foto oriģināls atrodas komponistes māsasmeitas Ineses Nelsones personīgajā arhīvā.

Maijas Einfeldes mātes Vallijas Dūrējas vēstule tēva Jāņa Dūrēja radiniecei Lilijai Vīksnai, rakstīta 1952. vai 1953. gadā, kurš ietver pusaudzes Maijas raksturojumu. Oriģināla kopija atrodas Baibas Jaunslavietes personīgajā arhīvā.

Maija un Voldemārs Einfeldi (1966). Foto no komponistes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam.

Maija Einfelde ar dēlu, rakstnieku Jāni Einfeldu viņa pirmajā Jāņu vakarā. 1967. gads. Foto no komponistes personīgā arhīva.

Maija Einfelde 1980. gadu beigās, “Sonātes vijolei un ērģelēm” tapšanas periodā. Foto no komponistes personīgā arhīva.

Maija Einfelde viesošanās laikā ASV 1999. gada sākumā ar pasaulslaveno diriģentu Čārlzu Brafiju. Foto no komponistes personīgā arhīva.

Skaņdarba “Ave Maria” sieviešu korim un ērģelēm nošu raksts (1994). No komponistes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam.

Skaņdarba “Saistītais Prometejs” 4. daļas sākums. Maijas Einfeldes rokraksts. No komponistes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam.

Simfonijas rokraksta fragments. No Maijas Einfeldes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam.

Maija Einfelde viesošanās laikā ASV 1999. gada sākumā Ņujorkā, Pasaules tirdzniecības centrā, ar komponisti Daci Aperāni (fonā Dvīņu torņa makets). Foto no komponistes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam

Maija Einfelde viesošanās laikā ASV 1999. gada sākumā Ņujorkā, Pasaules tirdzniecības centra tornī. Foto no komponistes personīgā arhīva.

Maija Einfelde 1997. gadā, tikko uzzinājusi par kameroratorijas “Pie zemes tālās…” uzvaru Starptautiskajā Bārlova kompozīciju konkursā. Foto oriģināls atrodas komponistes personīgajā arhīvā.

Nezināma skaņdarba skice. Komponistes stāstījumā pieminētie „bumbuļi” ataino dažādu harmoniju meklējumus. No Maijas Einfeldes personīgā arhīva, dāvinājums Rakstniecības un mūzikas muzejam.

Maijas Einfeldes (1939) vārds Latvijas mūziķu vidē uzreiz raisa spilgtas asociācijas, kas saistītas ne tikai ar komponistes jaunradi, bet arī ar personību. Vieniem atmiņā uzplaiksnī ļoti stingras un spīvas, bet reizē sirsnīgas skolotājas tēls, citiem, īpaši Maijas Einfeldes darbu atskaņotājiem, iespējams, pirmā asociācija būs kāds radošā darba procesa aspekts. Tā būtību komponiste trāpīgi raksturojusi, atbildot uz Oresta Silabrieža jautājumu kādā no viņa vadītajām koncertsarunām:

[O. S.] – Kad Jums vislabāk patīk komponēt – pavasarī, ziemā, vasarā vai rudenī?

[M. E.] – Kad afiša jau karājas.

Einfelde atzīst, ka šī īpašība viņu pašu dzen teju vai izmisumā: centieni līdz pēdējam vēl slīpēt nošu tekstu ne reizi vien radījuši interpretos, it īpaši lielu kolektīvu vadītājos, neizpratni un sašutumu. Taču, pat ļoti pūloties, viņa nespēj to mainīt. Bet, protams, šī nav vienīgā komponistes radošā procesa iezīme. Kāds ir ceļš no pirmās skices līdz pabeigtam skaņdarbam: vai tas gadu ritumā mainījies, un kā tas atspoguļo gan pašas personību, gan mūža gaitā piedzīvoto? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes meklētas šajā rakstā.

Pirmos piecus dzīves gadus Maija – jaunākā no ērģeļu būvētāja Jāņa Dūrēja un viņa sievas, ērģelnieces Vallijas, pieciem bērniem – pavadīja tēva mājās Valmierā. Par šo dzīves posmu komponistei atmiņu ir maz, bet pārsvarā tās ir gaišas, dažas no tām – arī muzikālas. Maija aizrautīgi dziedājusi radio dzirdētās melodijas, kā sastingusi klausījusies vietējā pūtēju orķestra koncertu, vaļasbrīžus labprāt aizvadījusi dīvānā, ritmiski šūpojoties un dungojot. Toreizējā kaimiņiene Gunta Ustupa atceras: “Man par mazā skuķa tādu dungošanu [..] bija liels brīnums”[1].

Lūzums ģimenes dzīvē bija tēva pēkšņā nāve un mājas nodegšana Otrā pasaules kara beigu posmā. Māte ar pieciem bērniem pārcēlās uz dzimto sētu Viļķenē. Vienā mirklī ģimene no pārticīgas bija kļuvusi par trūcīgu. Vallijas Dūrējas jaunības vaļasprieks – ērģeļspēle – nu kļuva par viņas maizes darbu, taču neko lielu ar to nopelnīt nevarēja:

Apkārtējie cilvēki juta mums līdzi: pēc vietējā mācītāja aicinājuma daudzi, paši būdami ne visai bagāti, saziedoja mūsu ģimenei pienu, krējumu, sviestu… Tomēr vienlaikus bija manāma neizpratne, pat slēpts nosodījums: vairums uzskatīja mātes nodarbošanos – ērģeļspēli par nepiedodami nepraktisku. *

Šī attieksme tomēr nemazināja Maijas lielo interesi par mūziku un muzicēšanu. Meitene jau agri iepazina klavierspēli (lai arī, kā pati stāsta, tikai plinkšķināšanas līmenī) un nošu nosaukumus. Viņas pirmās atmiņas par pašsacerētu kompozīciju saistās ar braucienu uz Rīgu – acu ārsta apmeklējumu un viesošanos pie krustmātes, kurai mājās bija klavieres. Acīs iepilināto zāļu dēļ Maija nevarēja saskatīt nošu līnijas, tomēr vēlme komponēt pie klavierēm bija tik liela, ka notis tika pierakstītas bez līnijām, vienkārši ar milzīga izmēra burtiem (DO, SOL, utt.). Tā tapa pirmā etīde. Nedaudz vēlāk, 1950. gadu vidū, jaunās komponistes skaņdarbu klāstu papildināja Raganu dancis. Iespējams, ka šis nosaukums atspoguļo kaut ko no pusaudzes spurainā rakstura. Maija atzīst: “Es jau pati no dabas biju ļoti asa, stūraina, ar asu mēli, man bija pastāvīgi palamas, un to varēja ļoti skaisti no mana uzvārda atvasināt. Viss bija saistīts ar uzvārdu.” Maijas māte Vallija vairākās vēstulēs, kas 1950. gados sūtītas Jāņa Dūrēja radiniecei Lilijai Vīksnai, kā vienu no meitas rakstura īpašībām min ietiepīgu neatlaidību.

Mediņa mūzikas vidusskolā tapušo Kukaiņu svītu viens no Maijas pedagogiem, Valters Kaminskis, zobgalīgi iesauca par Insektu svītu, – tas bija disonansēm bagāts darbs. Maija atceras, ka tolaik viņai patikusi šāda piparota mūzikas valoda, kurā apkārtējie saskatījuši Prokofjeva Sarkasmu ietekmi, taču paradoksālā kārtā “es jau Prokofjeva mūziku toreiz gandrīz nepazinu. Bet es biju daudz lasījusi viņa rakstus, vēstules, un tie mani tā iespaidoja, ka acīmredzot sāku rakstīt līdzīgā stilā – pat lāgā viņu neklausījusies”.

Bērnības un agrās jaunības kompozīcijas Maija Einfelde ir gandrīz pilnībā iznīcinājusi. Zīmīgs ir fragments no viņas sarunas ar žurnālisti Ievu Samausku:

[I. S.] – Vai ar savu tagadējo pieredzi arī tās būtu iznīcinājusi?

[M. E.] – Nekādā gadījumā. Ar gadiem pieredze nāk klāt, taču jaunības dienās, kamēr šīs pieredzes vēl nav, daudzas idejas ir drosmīgākas un neparastākas. Tagad diemžēl tās vairs vienkārši neatceros. Man ļoti žēl, ka tā izdarīju[2].

Mūsdienās komponistes dzīves izjūta ir mainījusies – visi agrīnie darbi (etīdes, Raganu dancis u. c.) pārsvarā bija dinamiskā, spraigā izteiksmē, bet tagad “es nejūtos komfortabli, kad man ir jāraksta daudz ātras mūzikas. Izjustu līniju man ir vieglāk uzrakstīt”. Arī pieminētā Prokofjeva mūzikā tagad “patīk pavisam kas cits nekā jaunībā – ne vairs sarkasms, bet viņa lirika. Piemēram, Septītās simfonijas blakus partija: tas ir ideāls, harmonisks daiļums, un tik daudz gaišuma, lai gan skaņdarbs pabeigts gadu pirms nāves, viņam jau smagi slimam esot”.

Jānis Kaijaks, Maijas iemīļotais kompozīcijas skolotājs Mediņa mūzikas vidusskolā, atbildot uz jautājumu, ko viņa no tā laika varētu būt saglabājusi savā brieduma stilā, atbild: “Tā noteikti ir asā harmoniskā valoda un kopumā ekspresionistiskā ievirze.”

Sigvards Kļava par sadarbību ar komponisti ir teicis: “Šīs autores darbiem obligāti jātop kontaktā ar izpildītāju! Ar Radio kori tieši tā arī notiek – Maija jau uzrakstīto papildina ar ieliktnīšiem, kā mēs tos saucam. Šī iemesla dēļ viņas darbus vienmēr ierakstām tikai pēc koncerta, kad jau veikti pēdējie labojumi. Šķiet, ka Maijai iekšā sēž ļoti stingrs kritiķis jeb cenzors, tāpēc ikviens darbs top lielās mokās, taču pēc tam ir sajūta, ka uzplaukusi neikdienišķi spilgta puķe”.

Bērnībā un agrā jaunībā komponējot, Maija Einfelde pavisam nedomāja par iekšējo cenzoru: “Viss raisījās tik dabiski, kā putni dzied”. Šāds cenzors viņai, pēc pašas domām, pirmoreiz pamodās studiju gados: “Lasīju kāda mākslinieka stāstīto – viņš glezno, kā pats jūt. Un tad viņam viena balss saka: NE TĀ! Un man arī tāpat. Tāpēc es sēžu pie vienas takts ilgi. Un es vienmēr ļoti uzticos šim NE TĀ!  – šai sajūtai. Nerēķinu īpaši, kas tur ir un kā tur ir.”

“Man liekas, ka mamma strādā ļoti smagi un pret katru savu jaundarbu ir ārkārtīgi prasīga. Cik noprotu, galvenokārt viena iemesla dēļ: aiz bailēm no atkārtošanās,” teic komponistes dēls, rakstnieks Jānis Einfelds. Maija gan te piebilst, ka nežēlīga paškritika un no tās izrietoša dažādu variantu vētīšana raksturīga arī pašam Jānim. Piemēram, viņa Cūku grāmatai ir ap desmit manuskripta versiju. Savukārt Maijas radošajās mokās bieži tiek izstrādāti vairāki desmiti vienas takts vai nošu rindiņas varianti:

Pa vidu ir brīži, kad jūties pilnīgi iztukšots. Bet vēlāk izrādās, ka visus gabaliņus var salikt kā mozaīkā – pilnīgi viss saimniecībā noder! Tas ir tāpat, kā apmaldoties mežā – pilnīgs izmisums, šķiet, ka nekad vairs netiksi ārā. Taču tad sāc kaut ko intuitīvi noprast, kaut ko atpazīt – un viss veiksmīgi atrisinās!

Tiesa, bieži vien šī atskārsme pienāk pēdējā brīdī, kad izpildītāji jau ir pirmskoncerta stresā un nokaitināti līdz baltkvēlei.  Maiju pašu tas satrauc un skumdina, tomēr viņa ar humoru stāsta, ka Latvijas Radio koris un vīru koris Gaudeamus atraduši labu veidu šīs problēmas risinājumam:

Viņi mani vienkārši piemāna. Pasaka nevis īsto koncerta datumu, bet krietni agrāku. Pēdējos gados jau es avīzes daudz nelasu, un interneta man arī nav, kur varētu pārbaudīt – tā es noticu viņiem, rakstu uz nepareizo datumu un visu pagūstu laikā...

Komponiste izceļ arī pāris notikumu, kad tieši pēdējā brīdī atrastais risinājums bijis vispārliecinošākais. Interesants ir, piemēram, stāstījums par to, kā tapusi daudz spēlētā Sonāte vijolei un ērģelēm (1989):

Biju atkal radošās sprukās – vienu sonātes versiju vijolniekam Jānim Bulavam jau biju iedevusi, bet viņš pateica man skaidri, ka tādu štruntu nespēlēs. Un man tajā dienā vakarā nāk ciemiņi, bet sonātei uz koncertu jābūt gatavai… Es uzlieku pīrāgmīklu, un, kamēr tā rūgst, uzrakstu pirmo daļu, un nav ne vainas. Paņēmu vienu bērnu dziesmiņu – par ganos iešanu un kukulīša cepšanu, to, kas skan ļoti augstā reģistrā; tad kaut ko no Jāņu dziesmām (piemēram, bieži un apzināti ekspluatēju Melngaiļa “Jāņu vakaru” – tieši noskaņas ziņā, jo mani vienkārši fascinē tā Jāņu maģijas, noslēpuma izjūta). Liku lietā arī epizodi no Tarkovska filmas “Andrejs Rubļovs”, kur tie [jaunieši pagānisko Kupalas svētku laikā] pliki pērās pa upi. Vienkārši tādas alūzijas mani uzreiz iedvesmo ārkārtīgi spēcīgi.”

Rezultātā radās skaņdarbs, ko ērģelniece Larisa un vijolnieks Jānis Bulavi uzskata par sava repertuāra kroni. Pēc Bulava vārdiem tieši Sonāte vijolei un ērģelēm abu kopīgajās koncertturnejās visvairāk aizkustinot ārzemju publiku. “Vācu baznīcās cilvēki bieži stāv un klausās to ar asarām acīs; vairāki pēc tam nākuši man klāt un teikuši, ka šī mūzika liek atcerēties visu savu dzīvi,” intervijā stāsta vijolnieks. Savukārt kameroratorija Pie zemes tālās… (1996) atnesa Maijai Einfeldei starptautisku slavu. Šī skaņdarba pirmvariants baritonam un instrumentu ansamblim tapis jau desmit gadu iepriekš, un izrādās, ka komponistes novatorisms – kora balsu interpretācija, tuvinot tās instrumentu balsīm, radies arī gauži pragmatisku apsvērumu, proti, jau pieminētā laika trūkuma jeb “pēdējā brīža sindroma” dēļ:

Salīdzinot ar “Pie zemes tālās…”, “Saistītais Prometejs” bija daudz garāks, tomēr pēdējo daļu pārrakstīju nots notī – vienkārši izmisumā pārliku instrumentālās balsis vokālajās, jo Kaspars [Putniņš] draudēja: tā kā nevarēju laikus pabeigt, var sanākt, ka bibliotekārs atteiksies ņemt notis un pavairot tās koristiem… Un tieši pēdējā daļa ar tām augstajām notīm man iznāca visskaistākā.

Radošas veiksmes atslēga – vēls vakars un vientulība

Jau kopš pēdējiem studiju gadiem konservatorijā (tā absolvēta 1966. gadā) līdz pat 2008. gadam Maija Einfelde mācīja mūzikas teorētiskos priekšmetus Latvijas mūzikas skolās, bieži strādājot pat divas slodzes. Šis darbs bija tuvs, un enerģijas pietika, tomēr arī bez komponēšanas viņa nevarēja iztikt. Pamazām izkristalizējās savs rituāls, kas ir visai atšķirīgs no vairumam komponistu raksturīgā. Pirmkārt, Maijai Einfeldei nav tuvas rīta stundas:

Nevaru ciest agros rītus jau no tiem laikiem, kad Viļķenē ganos gāju: man absolūti nav par to laiku idillisku atmiņu, tikai skumjas, jo bija jādzīvo pie svešiem ļaudīm…

Tādējādi komponēšana parasti noritēja vakarā, kādā mūzikas skolas klasē pēc nostrādātas dienas:

Citas izvēles jau nebija. Dežurantes bija draudzīgi noskaņotas, nedzina mani ārā.  Varēju sēdēt pie klavierēm līdz pat pēdējam transportam, un noteikti rakstījās labāk, nekā tas būtu no rīta. Esmu ilggulētāja. Kādreiz vakaros gāju arī uz konservatoriju komponēt, bet tad tur ieviesa stingro režīmu un “no malas” vairs nelaida.

Protams, sacerēt mūziku pēc nostrādātas dienas nav viegli, un Maija atceras: “Bieži domāju – kad aiziešu pensijā, tad tik komponēšu! Un izrādās – nekā… Tie vakari skolās bija visauglīgākie”. Mājās ir daudz vairāk kārdinājumu: “Te ieraugi kaut ko netīru, te pieej pie ledusskapja… Bet skolā tev taču nekas nav jātīra, un kur tu dabūsi ledusskapi?” Vienīgais, kas patiesi svarīgi – lai klavieru taustiņi ir tīri, ne putekļaini:

Man ir laba paziņa, kas dzejo, nepievēršot uzmanību apkārtējai videi, putekļi viņai netraucē – man tā nav.

Daudz laika aizvadīts dažādos jaunrades namos – gan Krievijā (Ivanovā, Repinā), gan Komponistu savienības namā (Jāņa Zālīša mājā) Lielupē. Arī šeit rakstīšanai atvēlētas galvenokārt vakarstundas. Acīmredzot nav nejaušība, ka Einfeldes mūzikā tik niansēti atainoti vakara un nakts tēli; piemēru vidū ir trio Pirms saules rieta, dziesma Vakars no Trim Friča Bārdas dzejoļiem, Mēness dziesma sieviešu korim, Nikte un Selēne stīgu orķestrim un citi darbi. Savukārt gadalaiks, kas visvairāk iedvesmojis radošo procesu, ir rudens.

Vēl Maijai svarīgi, lai mūzikas sacerēšanas brīdī neviens neklausītos, kā viņa meklē uz klavierēm īsto intonāciju.  Stāstot par uzturēšanos Komponistu savienības namā Lielupē, viņa atminas:

Vienreiz, piemēram, bijām izmitinātas vienā istabā ar Silviju Stumbri, muzikoloģi. Mēs labi satikām, kopā dzērām rīta kafiju. Es spēlēju klavieres, un viņa labprāt klausījās – teica, ka tāds radošs pacēlums viņai sen nav bijis… To jau viņa nesaprata, ka es nevaru komponēt tikai tāpēc, ka viņa ir istabā.

Izrādās, arī šī nama saimniecības pārzines Veriņas (Veras Zīvertes) labi domātais kompliments par skaisto spēli panācis nevēlamu efektu: “Kad es sapratu, ka mani klausās, tad… nu, es vienkārši pārstāju sacerēt un baudīju jūras jaukumus.”

Maijai Einfeldei ir savi rakstīšanas paradumi, kas raksturo ceļu no skices līdz pabeigtam darbam. Daudzi respondenti, taujāti par viņas mūzikas īpatnību, pirmkārt saskata to harmonijā. “Viņai pašai tik skaista harmoniskā valoda”, saka Rūta Paula. Un patiesi – arī darbu pie skaņdarba Maija bieži sāk, rakstot, kā viņa pati saka – bumbuļus, interesantākos dažādu balsu kopskaņas variantus, kas tiek rūpīgi izmeklēti. Radošā procesa iezīme ir arī vēlme veidot savu skaņdarbu redakcijas dažādiem atskaņotājsastāviem:

Man ir īsts kaifs, kad varu paņemt pilnīgi citus instrumentus, un jādabū tas pats iespaids. Tāds mednieka azarts. Šai ziņā laikam noder arī kora aranžēšana, ko esmu mācījusi bērniem.

Starp šādiem skaņdarbiem ir, piemēram, Ave Maria. Tā guvusi nozīmīgu vietu gan ērģelnieku solorepertuārā, gan versijā jauktajam korim un ērģelēm. Taču pirmvariants – dziesma sieviešu korim un ērģelēm Dzintars (1995), radās sadarbībā ar Ausmu Derkēvicu, vienu no retajām diriģentēm, kas labprāt iestudēja Maijas Einfeldes kordarbus vēl krietnu laiku pirms viņas starptautiskajiem panākumiem. Derkēvica dziesmu Ave Maria atzīst par vienu no  saviem mīļākajiem darbiem un raksturo šādi: “Pārsteidzoša ir šīs kompozīcijas dramaturģija: parasti Ave Maria nav traģiska, bet Maijai, īpaši kulminācijās, ieskanas īsti traģiskas nianses.”

Filozofs, tulkotājs un sociālantropologs Haralds Matulis, kas mācījies kompozīciju pie Maijas Einfeldes, atminas abu sarunas. To centrā nereti bija “baisas, drūmas izjūtas, nāve, ļaunums, robežsituācijas. Bija jūtams, ka viņai ir filozofiski ētiska interese tieši par šiem jautājumiem”. Tāpēc arī nodarbībās analizēti tādi skaņdarbi kā, piemēram, Šūberta Meža ķēniņš, Mālera Dziesmas par mirušiem bērniem vai Šostakoviča 14. simfonija, ko skaņradis rakstījis, jau būdams smagi slims. Arī pašas Maijas Einfeldes skaņdarbos šāda tematika atspoguļojas, un bieži vien tā interpretēta kā ilgu (sapņu) un nāves līdzāsnostatījums. Divi mākslasdarbi, kas, pēc komponistes vārdiem, viņu aizkustina līdz asarām, ir Nacionālajā Mākslas muzejā glabātās Kārļa Padega grafikas Sapņu zīmētājs un Sapņu zīmētāja nāve. Iedvesmojoties no tām, tapis cikls Divas impresijas mecosoprānam un kamerorķestrim (2013), taču līdzīgu pretstatījumu sastopam arī citos Maijas Einfeldes opusos, piemēram, ciklā Divas mīlas dziesmas ar Petrarkas dzeju; šīs kompozīcijas divas daļas saucas Laurai dzīvai un Laurai mirušai. “Iespaids palika savādi neatvairāms”[3] – pēc darba pirmatskaņojuma Dublinā, Īrijas Nacionālā kamerkora sniegumā, rakstīja mūzikas kritiķis Maikls Dervins.

Tomēr daudz Einfeldes mūzikā ir arī gaišuma. Pēc pašas komponistes vārdiem, bieži vien to iedvesmo dzimtās Latvijas daba un tās atainojums mākslā – gan sirsnīgi vienkāršā kā Annas Brigaderes Annelē, gan dažādu psiholoģisku zemtekstu caurstrāvotā. “Piemēram, visos manos pēdējo gadu skaņdarbos, tostarp Flautas sonātē (2016), ļoti jūtama noskaņa, kas ir šajā gleznā….” māksliniece rāda Pētera Kundziņa Cūkgana reprodukciju (tās oriģināls glabājas Nacionālajā Mākslas muzejā). “Tās debesis un plašie lauki… un iepretim tas mazais, vientuļais bērns...,” viņa nepabeidz sakāmo, bet intervētājas prātā jau veidojas vairākas asociatīvas saiknes. Viena no tām – ar pašas Maijas  stāstīto par sūrajām izjūtām bērnības ganu gaitās Viļķenē; cita – ar maza, vientuļa bērna tēlu, kas iedvesmojis vairākus komponistes instrumentāldarbus, tostarp Otro sonāti vijolei un klavierēm (pēc Aleksandra Čaka stāsta Kļavas lapa motīviem).

Vai mākslinieka radošā procesa iezīmes sasaucas ar viņa mūzikas radīto noskaņu pasauli? Atbilde uz šo jautājumu katrā konkrētā gadījumā, visticamāk, būtu atšķirīga. Tomēr ieskats Maijas Einfeldes komponistes darbībā liecina, ka šādas paralēles pastāv. Nežēlīgi paškritiskā attieksme pret saviem jaundarbiem sabalsojas ar atkailināto emocionalitāti viņas mūzikā. Tā izriet no komponistes uzskata, ka laba mūzika spēj arī mocīt – līdzīgi kā Dostojevska romāni vai Šostakoviča opera Katerina Izmailova. Pēdējā brīža sindroms, kas reizēm raksturo komponistes skaņdarbu tapšanas gaitu, rosina analoģiju ar spontānu brīvību, improvizatorisku atraisītību, neprognozējamību – būtiskām Einfeldes mūzikas raksturiezīmēm. Tādējādi komponistes radošais process atklāj ciešu saikni ar viņas personību un mūzikas stilu.

 

 

* Ja nav norādīts citādi, rakstā izmantotie citāti aizgūti no autores veiktajām intervijām.

[1] No Aivara Ustupa raksta “Par tiem, kas stājās pretī ugunij” avīzes Liesma pielikumā Valmierietis, 24. februāris, 2016.

[2] Žurnāls Ieva (45. nr.), 2000.

[3] Irish Times, 2006. gada 29. jūlijs